Atgriežoties Latvijā, protams, jālasa latviešu autori. Jo sevišķi, ja man pēc iespējas ātrāk jākļūst par ekspertu šai lietā. Tāpēc izrevidēju pažobeli, atradu Regīnas Ezeras "Zemdegas" un ķēros klāt. Skolā viņa nebija mācīta/sajāta, pats arī līdz tam biju izvairījies no a.god. autores, tāpēc sāku ar piesardzīgu optimismu. Vismaz līdz otrajai lappusei, kad pārpasaulīguma sajūtas panākšanai izvēlētais paņēmiens "piecrindu teikumos pastāstīšu, cik piedrāzti pārpasaulīgi tas viss bija" lika sakost zobus, lai aizturētu žāvas & lamas. Vēl pēc piecām lappusēm tās jau nebija ne prātā, jo sākās grāmatas pirmais cēliens, kurā parādījās dzīvi cilvēki, valoda pēkšņi pierima un detaļas vairs nebija tikai apkārtnes/sajūtas aprakstīšanas līdzekļi.
Un tad jau lielākoties varēja tikai priecāties par Ezeras smalko (tipa, niansēto, ne vairs mežģīņoto) rakstīšanu, dvēseļu redzēšanu un spēju padarīt interesanti lasāmas gandrīz visas 350 domu līkločiem pilnās lappuses. Turklāt latviskā ziepjopera (A grib B, bet B raujas projām, un A CIEŠ līdz nomirst, tā arī nepasakot par to ne vārda B) tiek pacelta pāri vietējo Hameleonu rotaļu plauktiņam ar vienkāršu tak iedarbīgu paņēmienu: sākumā un beigās tiek uzsvērta visa pasākuma nosacītība. Jā, pārāk tieši pat šim nodrāzti tiešajam līdzeklim, taču tas vairs neļauj izvairīties no vairākredzēšanas. Un ari latviski zemdedzīgās sirds klusā traģisma, ciematu kopienas neredzamā cilvētīkla & citu pārspīlētos vārdos saucamu lietu sajušanas. Un pat patētisma sadirstais sākums idejiski ir p.awesome: naratore ierodas pussapņa valstībā, kur redz miroņu baru un viņu mierā ierauga citkārt nesaskatāmos dziļumus un tos pavedienus un sniegpārslas, kas visu sasaista un maina. Tad saprot, ka arī pati ir mirusi (...NOSACĪTI!!!). Ja vēl dažviet nebūtu bezjēdzīgi izstiepts, citviet - pārmežģīņots, bet vēl citviet - samasturbēts, vispār būtu lieliski.
PM neskauž B
Asa sāpe ietriecās manī kā uguns strūkla, iedzēlās krūtīs kā indīgs ērkšķis un uzvēra mani uz metāliskas smailes kā taureni. Ribu velvē kaisa nez kas dedzinošs, smags, nekustīgs, es zināju, ka tai jābūt sirdij, taču nespēju apjaust šo nokaitēto, bezveidīgo priekšmetu par savu sirdi, no kuras tirpinošas strāvas tecēja pa nepazīstami ledusauksto, arī gluži svešo un man nepavisam nepiederīgo kreiso roku. Lipīgi, karsti taustekļi snaikstījās ap kaklu, apvijās, saslēdzās. Mani sagrāba tuvās nāves šausmas. No aizžņaugtās rīkles nenāca ne skaņa, un gaisā neritmiski plūsmoja tikai elpas garaiņi. Es sajutu to, ko nekad nebiju sajutusi, - es manīju, kā asinis virzījās pa manām dzīslām, nevis skrēja un ritēja, bet tieši virzījās, gausi sūkdamās uz priekšu pa asinsvadiem kā biezs un blāvs kausēts stikls, kas atdziestot sastingst.
Sāpes, kas bija uzbrukušas griezīgi un spēji, uzplaiksnīdamās ar zibens skaudrumu, sāka lēni un plūstoši atkāpties, iziedamas ārpus mana ķermeņa un eksistēdamas līdzās kā ēna, sakarībā ar mani un atkarībā no manis, taču ne vairs manī. Tomēr šis atslābums nebija atvieglinošs, bet drīzāk šķebinošs. Kopā ar ciešanām un smaguma sajūtu es šķietami zaudēju arī iekšējos orgānus. Sirds, kuņģis, plaušas, aknasu n liesa, kas vēl nule spazmatiski bija savilkusies kvēlojošā kamolā, arī atradās ārpus manis, un es samanīju pakrūtē trulu tukšumu, it kā no mana rumpja būtu paliksui pāri tikai čaumala ar dobu vidu, tukša miza, ļengans apvalks, kuru kopā nesaturēja gluži nekas.
Tags: atz_b, divās rindkopās, latvija