lūk, nav pagājuši ne četri mēneši, un esmu atradusi, kur dzīvot.
pati pirmā istaba, ko apskatīju, atradās visdrūmākajā komunaļņikā, kādu man ir bijusi nelaime apskatīt, un, lai gan jau brīdī, kad spēru kāju priekšnamā (kur, protams, nedega spuldzīte), sapratu, ka te aršanas nebūs, taču, tā kā esmu labi audzināta, pieklājības pēc izlikos ieinteresēta. istaba izskatījās kā fragments no varšavas ebreju geto, taču tad, ak, laime, saimniece, kas dzīvokli izrādīja, ļoti izbrīnītā balsī man jautāja, vai tad es otru istabu nemaz negribot skatīties. kā nu ne, gribu, gribu, lūk, un te nu manai skepsei negaidīti bija jāatkāpjas, jo pirmajā acu uzmetienā istaba izskatījās nemaz ne tik slikti, tas viss līdz brīdim, kad mans skats laiski slīdēja pāri kādreiz, iespējams, baltajam matracim, uz kura mētājās tukša vīna pudele, un skaidrs, kāpēc tukša - jo ar vinčiku pāri visam matracim pāri bija rakstīts MAITA. saimniece mesidžu laikam bija pamanījusi pussekundi pirms manis, paliecās pēc vīna pudeles, rūgti noteica "skaisti" un tad mēs ļoti sirsnīgi atvadījāmies.
nākamais apskates punkts bija istaba vecrīgā, un, manas acis jau telefonsarunas laikā aizdomīgi samiedzās, jo latviski čalis runāja ar nenosakāmu akcentu. protams, kā gan citādāk, durvis atver vīrietītis, kas man līdz plecam (un es patiešām neesmu gara), vārdā jasirs. jasirs ir no ēģiptes, gadu dzīvojot latvijā ir iemācījies arī valodu un nu nolēmis lūkoties pēc sievas, atvainojiet, dzīvokļa biedrenes. pirmais, ko pamanu (izņemot viņa bērnam līdzīgo ķermenīti), ir frizūra, ja, ja arī nolēmis ietaupīt, maksājot par īri, tas noteikti neizdosies, patērējot matu želeju industriālos apjomos (taisnības labad jāpiebilst, ka trīs lokas pakausī želejas lāsts nav skāris un tās spridzīgi lēkā līdzi katram jasira solim). taču tas viss ir nieks, salīdzinot ar smaržu, kāda vēdīja no jasira vai varbūt dzīvokļa, īsajā laika sprīdī, ko pavadīju, apskatot emaljēto izlietni virtuvē, nepaguvu saprast, bet skaidrs, ka tikai īsta sieviete varētu būt blakus vīrietim no kā plūst tik vīrišķīgs aromāts. tā kā nodomu tuvākajā laikā sākt dzemdēt man nav, teicu, ka sazvanīsimies un nekad nepiezvanīju.
tam visam pa vidu bija vēl strīpa dzīvokļu un istabu, par vienu, kas vēl smaržoja pēc remonta un bija apgādāts ar trīs (!) televizoriem mana sirsniņa sāpēja visvairāk, bet paldies krišjānim, manam potenciālajam kaimiņam (jā, es dzīvoju tikai ar krišjāņiem, kas skrien maratonu), kurš māklerim spēja pateikt "nē", jo bija skaidrs, ka, lai par to samaksātu, man tomēr daļēji būtu jādzīvo pie jasira.
vakar, priecādamās par skaisto ziemas dienu, pabiju vēl divās vietās: pirmā bija istaba pie divām ārkārtīgi sirsnīgām meitenēm, kas stāstīja, ka ir māsas, viena no viņām mācās mākslas akadēmijā (te nu man ticamības moments zuda, esmu pilnīgi pārliecināta, ka sprauda dakšas - max rdmv 1. kursiņš), un, ja ar meitenīgu spiegšanu tomēr par maz, manā istabā pa veselu sienu brīnišķīga fototapete, kurā attēlota pavasarīga birze, nu arī man beidzot atkārās žoklis, ļoti, ļoti žēl, ka nespēju ilustrēt šo stāstu ar fotoattēlu, ļoti iespaidīgi, īpaši ņemot vērā to, ka dzīvoklis remontēts pirms četriem gadiem.
bēdu sagrauzta lēnām vilkos (diršu,skrienot, cenšoties neelpot un ar vienu roku mēģinot pieturēt nost krītošās zeķbikses) uz pēdējo cerību. tur mani gaidīja smuks čalis no bruņotajiem spēkiem riteņu darbnīcā, uz dīvāna mētājās automāti, viņš piedāvāja tēju un parādīja istabu, kurā ir tik zemi griesti, ka palēkties var tikai bišķīt, vietas daudz un tualete tīra, devu viņam roku un teicu, ka tur dzīvošu. tagad esmu priecīks, jo dzīvoklis virs teātra bāra un atlaides dzērieniem, turklāt man ir, kur dzīvot.