|
[Aug. 28th, 2013|10:29 pm] |
Dzīve, aizraujošā dzīve, prot parūpēties par to, lai man nebūtu garlaicīgi. Kā tajā teicienā - tad, kad tavās rokās ir visas kārtis, tā sāk spēlēt šahu. Un piespēlēja vienu no sarežģītākajiem un interesantākajiem teksta uzdevumiem. Uzdevumu, kas maina karjeras un personiskās telpas robežas.
Un interesanta bija ķermeņa reakcija - ja citos keisos vienkārši iestājas bezmiega naktis, jo smadzenes kaut ko kalkulē (man gan tā ir reti, un pie vainas vismaz daļēji ir pavēlāk organismā ietriekts kofeīns), tad šajā gadījumā visas maņas saasinājās līdz tādai pakāpei, ka pat sarunvalodas tonis bija par skaļu, viegli glāsti balansēja uz sāpju robežas un neobjektīvs nogurums. Tāds, kurš raksturīgs grūtniecēm - viņas parasti ir mazāk nogurušas kā jūtas, jo organisms vienkārši taupa spēkus un saudzē ķermeni. Noliku galvu uz spilvena ar mērķi nedaudz padomāt klusumā, tad slēgt kompi un papētīt perifēriju, bet... samirkšķināju acis un atslēdzos uzreiz.
Gulēju ilgi, sapņi bija spilgti, izteiksmīgi, daudz. Pamodos atpūtusies. Ne ar atbildēm, bet vismaz bezizejas sajūta bija zudusi. |
|
|