| |
[Jun. 19th, 2013|09:30 pm] |
darbdienas beigās darba nedēļas vidū tomēr bija viegli plīvojoša sajūta, kas liecināja, ka darbs mani nav pilnībā apmierinājis.
Tā bija īstā sajūta, un zobārsta krēsls laikam bija īstā vieta, kur noņemt spriedzi.
- jums ir visskaistākie ceļgali, kādus jebkad esmu redzējis - zobārsts teica un satvēra knaibles - bet tomēr. astoto zobu glābt - šāda ideja var ienākt tikai kādai īpašai sievietei.
- tā bija īpaša zobārste. bet viņu centība viņiem nepalīdzēja. klīnika bankrotēja - šļupstēju ar pussastingušu mēli. jutos droši un bezrūpīgi.
Māsiņas rokas no augšas aptvēra un turēja manu galvu maigi, pirkstu gali masēja kaklu, ne iekrampējās un iecementējās kā biju reiz piedzīvojusi kādā šausmu komandā.
jau četras stundas asiņoju...
un joprojām ir jautri. un joprojām ir sajūta, ka protu izvēlēties pareizos vīriešus.
un neko vairs negribas... |
|
|
