| Kādreiz bērnībā, apmēram divu gadu vecumā, biju tik sabijies par kaut ko, ka nevarēju gulēt, visu laiku brēcu un nonstopā mirkšķināju acis. Vecāki aiznesa pie ārsta un ārsts zinājis sacīt, ka te nu neko vairs nevar darīt, tas bērns ir traumēts uz mūžu. Kāds gudrinieks no radiem pateica, ka ja nu ārsti jau cerībai ar roku ir atmetuši, tad var mēģināt ko pavisam netradicionālu. Ieteica aiziet pie vecas čigānietes Grīvā, tā, sak', palīdzot.
Diezgan labi atceros čigānietes māju. Pie ieejas bija liels, ruds suns, no kura man bija bail, bet tāpat iekšā tikām. Vecā kundze kaut ko ilgi runāja un lai es nebrēktu iebaroja pa kādai konfektei no papīra maisiņa. Tās bija tās līdz ar padomju laikiem izbijušās gotiņai līdzīgas, brūnganās konfektes. Čigāniete teica, lai maisu ar konfektēm ņemam līdzi un baro pa divām dienā. Toreiz apzinājos, ka ja kādu ārstē ar konfektēm, tad tā ārstēšana ir prātīgāka par rūgtām tabletēm.
Ā, jā, brēkt pārstāju. Un acis mirkšķināju daudz mazāk, līdz tā kaite aizgāja pavisam. Tā čigāniete nebija nekāda burve, viņa vienkārši bija vienīgais cilvēks, kurš toreiz ar rūpi ieskatījās acīs, apskāva un iedeva saldumus. Tieši tik maz dažreiz pietrūkst lai pazustu pat lielas problēmas. |
Tā ir viena no lielajām dzīves patiesībām.:)