| |
[May. 4th, 2013|01:24 am] |
- kur palicis tavs ieksējais bērns? - pie kārtējās vīna glāzes jautāja viens no nopietnākajiem vīriešiem, kādu jebkad esmu satikusi.
vīrietis, kuru klausos aizturētu elpu katrā tikšanās reizē. Viņš ir noslēgts, bet vairs neļaujos acu apmānam, jo pati tāda esmu - intraverta, sniedzu strukturētu atbildi un pēc tam apklustu.
un interesanti, ka viņa klātbūtnē vienmēr jūtos kā bērns.
ir kaut kādi lielumi, kurus nepēju aptvert, lai neizklausītos dumja. Lai gan starptautiskas saviesīgās sarunas vairs nešķiet tik sarežģītas kā kādreiz - līdzīgi kā žurnālistu jautājumi konkrētā nozarē atkārtojas, jāapgūst mazliet ģeogrāfija, lai varētu runāt par vīniem un ēdienu.
bet uzdotais jautājums par iekšējām lomām tomēr turpina manī gruzdēt. ko vēl esmu pazaudējusi bez iekšējā bērna? kādas vispār ir arhetipiskās sievietes lomas? iekšējā dieviete? nez, ko es dodu viņai? Ko viņai vispār vajag? un iekšējā geiša (nosauksim viņu pieklājīgi)? jo vairāk ar to runājos, jo niansētāka un prasīgāka tā kļūst. māte? vai kļūstot par māti, tiešām izpildos pilnvērtīgi šajā lomā?
Protams, ir kruti, ka paliek laiks meditēt par šiem jautājumiem.
tas nozīmē, ka vai nu sāku atpūsties vai arī jumts nodedzis.
Vai arī uzdoti būtiski jautājumi |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
