Toļika vadībā uzsākot ķimerēt galvaskausa skices, es beidzot sajutos kā sasodīta mākslas skolas audzēkne - beidzot, pa visiem šiem ilgajiem, ārprātīgajiem, Jūrmalas gatvē izšķiestajiem gadiem, kuros lija sviedri, asinis, līme un raķešdegvielas stipruma kafija.
Apkauju sociofobiju ar ibook.lv palīdzību [brīnišķīgs līdzeklis, es tomēr protu komunicēt ar svešiem cilvēkiem arī bez ieraušanas drosmei] un buros cauri darba sludinājumiem, ārprāts - es nevaru strādāt no deviņiem līdz pieciem [nu labi, to vēl varētu izkombinēt], es neesmu 'skaista, komunikabla un par sevi pārliecināta meitene', un arī uz Īriju netaisos doties, taču izskatās, ka šobrīd manas vienīgās opcijas ir videočats [lai gan ar manu skaistuma līmeni arī tas nē] vai pievienošanās to uzbāzīgo mērkaķu armijai, kuri tev diendienā zvanās un piedāvā nopirkt to un šito, velnsparāvis.