Sēžu ar mammu un kaimiņieni pagalmā, pie sētas divi kaimiņdzērāji, jau nāk iekšā sētā, bet mēs sakām, lai nenāk, bet šiem pohuj. Uzliek uz galda mums liķieri, viens no šiem saka, lai nes glāzītes, mēs nenesam un beigās salej krūzē, no kuras iepriekš dzēra sulu. Tā nu pa apli mēs trijatā dzērām liķieri un viņi promejot gandrīz savu šņabi aizmirsa, ko attaisnoja ar strazdiem un pavasari galvā. Burkānciems laikam nekad nemainīsies. Kāds bijis tāds ir.