Gribas sēdēt bārā, dzert alu (ok šajos laikapstākļos der ar karstvīns) un bučoties.
Nav taču nemaz tik daudz prasīts.

Pirmais treniņu mēnesis priekš manis pašas izdomātā pusmaratona ir pagājis. Noskrieti 119 km un šodien vidējais pulss bija 129.
Jāsaka, ka es nebiju domājusi, ka es tiešām spēšu tik cītīgi trenēties un esmu izlaidusi tikai vienu treniņu (ok nav jau tāpat, ko citu darīt), jo bija baigi sūdīgais laiks. Neticās, ka es beidzot spēju turēt normālu tempu un man nav pēc skrējiena mega besis. Liekās, ka visus savus iepriekšējos 10 gadus, ko it kā skrēju, esmu darījusi velti. Bet gribās arī teikt lielo paldies savai fizioterapeitei un nevaru sagaidīt, kad atkal varēšu pie viņas iet.
Jātaisa vairāk intervāltreniņi, kurus gan esmu izlaidusi kādas 2 nedēļas.
Īsāk sakot, malacis, Kristīn!

Vispār biju Londonā, Barselonā, Londonā. Man jau bija teikuši, ka Barselonā ir forši, bet kāpēc neviens neteica, ka TIK forši? Kad insta storijos redzēju kaut ko no Rīgas, gribējās raudāt, bet pamazām jau atkal viss ieiet labākās t.i. pavasarīgākās sliedēs, galvenais, lai piepeši atkal nemainās šis ieņemtais virziens.
Vienīgi vajag vēl sauli un gribu sēsties uz velo un mīt apkārt, šitādā laikā vēl neesmu gatava, pagājušogad atsāku velo sezonu aprīlī, kas ir gandrīz pēc diviem mēnešiem. Pārāk ilgi.
Bet es pieteicos uz Stirnu buku, ja jau var tikt bez maksas (paldies darbiņam), tad jau jāatsāk šogad skriet (plīz, mugura, nesāpi).

Pagājušonedēļ uzsāku kārtīgi velosezonu un 100km nomīti, ja darbs-mājas ir 9km, tad diezgan viegli šo skaitli sasniegt.
Fizioterapeite ļoti labi pateica, ka muguras dēļ krasi nav jāmaina sava dzīve - ja skriet, tad ar atbilstošiem apaviem un atbilstošu segumu, ja ar velo, tad ar pareizi saregulētiem augstumiem un ar atpūtas brīžiem, ja ko cilāt, tad jāliek josta. Ir cerība nākotnei tomēr, protams, jaaavingrooo. Garlaicīgi vingrojumi katru dienu..

Cik lieliski ir uz darbu aizmīties ar velo 30min tā vietā, lai brauktu ar sabiedrisko apmēram stundu.
Mazliet esmu pārsteigta, bet pozitīvi, par savu fizisko formu, jo kopš janvāra neesmu sportojusi, tik martā viegli pavingrojusi, bet beidzot pieteicos pie fizioterapeita, lai varu muguru dabūt labā stāvoklī, jo ļooooti gribu skriet nu un, protams, lai nekas nesāp, jo muguru šad tad ir jūtīga.

pamostos, paskatos tel, ka plkst ir 6:44, nodomāju, cik forši, vēl stunda, ko gulēt, nolieku galvu atpakaļ uz spilvena un saprotu, ka tikai viena minūte..
bet redz kā, esmu sākusi pamosties līdz ar modinātāju, kaut gan no gultas izkāpt uzreiz tāpat nespēju

dzeru alu, ēdu končas ar brendija garšu, skatos filmas un taisu manikīru

kā lai kaut kur aiziet, ja mājās ir tik labi ar mūziku un karstvīnu
man jau pirms pusstundas bija jābūt citur

Kādu laiciņu ar tēvu nebiju tikusies, tad nu šodien bija tā iespēja un piedāvāju iet pusdienās uz ko viņš atbildēja, ka iedos man naudu un lai es aizejot viena.
Vispār sabēdājos, jo šī ir tā diena, kad nevienam nav laika man, tāpēc nekas cits man neatliek, kā sēdēt vienai terapijā, dzert alu un gaidīt pusdienas.

Stirnu buks noslēdzies, neteikšu, ka esmu baigi lepnā ar sevi, jo nekādi labie rezultāti nav, bet ko var gaidīt, ja es netrenējos un nemāku sevi līdz galam izlikt. Līdz nākošajai sezonai jāpiedalās noskrien ziemu un jāsaņemās biežāk skriet.
Vakar nodomāju, ka sen nav justi muguras muskuļi, bet pēc vakardienas deepwork treniņa, kura laikā nejutu nekādu besi, šodien toties diezgan pamatīgi jūtu muguru. Laikam jau vajag šad tad saņemties un aiziet uz tiem lēnajiem treniņiem, plecu daļa arī labāk jūtas, kad vairāk pastaipās.

cik neinteresanti - šī gada vienības braucienu nominu ar 8sek starpību no pagājušā gada

Vispār bija jokaina sajūta guļot vannā un neko nedarīt un nekādu sirdsapziņas pārmetumu par to, jo man nekas arī nav jādara. Bet iekšā tāpat vēl turās uztraukums, bet tas laikam aiz ieraduma.

ielieku austiņas, bet aizmirstu mūziku ieslēgt, iekāpju trolejbusā ar etalonu rokā, bet nenopīkstinu to

eee negribas sēdēt pie kompja. gribas izskriet, ieiet dušā, braukt ar longbordu, ko nekad neesmu darījusi, aizmaukt uz čipsi un dullo, iedzert alu, skatīties kino, visu iespējamo un neiespējamo bildēt..
izklausās ļoti lielsiki un tā es arī darīšu, bet tam visam pašlaik noteikti nebūtu jābūt manai prioritāte

Nez kāda sajūta būs 1. jūlijā, kad skola jau būs cauri pilnīgi un galīgi, darbs vairs nebūs un dzīvoklis ar vairs ne.
Man teica, ka parasti cilvēki pirms pieņem šādus lēmumus ir pārliecināti, ko darīs tālāk, bet šī laikam nav tā reize, bet vēl jau tieši divi mēneši laika, lai kaut ko sadomāta. Bet es jau tagad jūtos tā it kā baigā nasta būtu nost no pleciem.

Nevarēju saprast kāpēc lielākā daļa cilvēku sēž pie soliem nevis uz tiem, apsēdos un sapratu - no tiem slīd nost, jo ir metāla un ieapaļi.
Apēdām picu, diezgan slikta ideja, jo tagad slikti un nāk uz augšu, galvenais lidmašīnā nevemt.
Bet vispār foršas brīvdienas - galvenais jau bija kopā pavadīt laiku, ko arī diezgan pilnvērtīgi darījām, ja neskaita pirmās divas dienas, tad pārējās diezgan sportiski un visādi citādi aktīvi, pat bez alko un ar salīdzinoši kvalitatīvu ēšanu.
Neko pat nesapirkos, jo beidzot man pārgājis drēbju kults, nu vispār mantu. Tik sporta šorti/bikses/maika (viss melns, jo dīvainā kārtā man nav vienkārši melna sporta apģērba), jauna ādas jaka (vecā vairs nav glābjama pat ar manu pro šūšanas skilu) un apenes.

lielisks laiks, lai skrietu stirnu bukā, bet vismaz jūtos enerģiska
nez d vitamīnu ir viegli pārdozēt, ja es trīs pilienu vietā pilinu 6-10, atkarībā no pacietības pakāpes
pa nakti uz ielas zem maniem logiem kāds sauca gaļa gaļa un cītīgi raustīja metāla vārtus

nenormāli pārpūtos smaržas
tās, kas man valmierā, vakar iepūtu un nenormāli nožēloju, nav brīnums, ka tās man ir jau kādus sešus gadus un gandrīz nemaz nesarūk tilpumā
šodien iepūtu mammas, nooo, paldies arī. iegāju duglasā iesmaržinājos ar escadu un beigās vēl nopirku toni gardi smaržas, jo tā jau buržuji dara, ja nav, kas patīk tagad un uzreiz, nopērk jaunas, jo piķis jau nav problēma vai ne

vispār šitā ir diezgan nesūdīgi
no rīta aizeju paskriet, tad sataisos un eju uz bibliotēku rakstīt bakalauru, aizeju paēst, tad iedzert alu un mājās. šitā pat varētu dzīvot diezgan ilgu laiku. bet sestdien jau uz londonu, kas vispār ne vienā brīdī nav slikti, tas ir pat ļoti lieliski
no darba arī visu laiku labi izšļūcu un tikai piektdien jāstrādā, esmu īsts malacīts, gandrīz viss notiek pa manam prātam
un labi, ka ļāvos sevi pierunāt uz valmieru laist

beidzot man ir tieši tāda čolka kā gribēju, bet nu, samaksājot 27€ par matu apgriešanu, neko citu nemaz ar nedrīkst paredzēt

sapņoju visu to, ko es nedaru - piedzēros un saēdos saldumus (cik atceros mazās austiņas). un šausmīgi pēc tam nožēloju un biju sevī vīlusies
vēl šūpojos šūpoles venēcijā virs ūdens un uztraucos, lai zāles no somas neizkrīt
visa mana dzīve