piederība, vairāk vai mazāk, bet ir tikai ilūzija. jo - tā vai savādāk - bet citiem lieks būsi vienmēr - vai dažreiz (kas nebūt nav vieglāk). ved sevi tur, kur labi pašam, nemeklējot iespēju būt vajadzīgam (mhm, citus mācīt mums patīk..)

... taa nav iluuzija.., taa ir pashrealizaacijas nepiecieshamiiba.. arii taa pati pashpietiekamiiba...:)))
.. mjaa.., es nedomaaju kaa maaciishanu.., process jau ir svariigs pasham.. arii sevis saprashanai.., tacju taa.., nerokot sevi ar laapstu.., cjekojot sajuutas un noglabaajot atminjaa..:))

es daudz esmu cerējusi uz pašpietiekamību - tak aizvien skaidrāk redzu, ka tā nav iespējama (ok, nerunājot par dažiem guru augstu Himalajos:).. ar pašpietiekamību domājot reālu pašpietiekamību, ne gluži spēju justies labi ar sevi un netiekties pēc nemitīgas apkārtnes uzmanības un atzinības.
jebkurā gadījumā - šobrīd mēs runājam vairāk katrs ar sevi, čubinamies ap savām emocijām. JO - atzīstos godīgi, 100%īgi nesapratu, ko man teici tu un pat varbūt to, ko teicu es:)

..:))))... jaaa, protams.., kur nu VISU saprast..
.. un pashpietiekamiibu es nebiju domaajis Vispaaraakaa pakaapee.., tik vien, kaa speeju justies mieraa ar sevi....

..:)).., par saprashanu.., ir jau labi.., katrs pac jau peec savas sajeegas saprot citus.. un vai tad savaadaak vajag?.. shkjiet svariigi negaidiit no citiem konkreetas, savam prieksstatam atbilstoshas atbildes, bet gan pienjem esoshaas.., ja nevari/neproti.., liec malaa, varbuut nav lemts, varbuut veelaak..:))))

lai nu veicas..:))

pieņemt esošas atbildes un paskatīties arpus saviem sagaidāmajiem rāmjiem - visnotaļ nepieciešama lieta. tev ariidzan veiksmes ieksh visa:)