(bez virsraksta)

« previous entry | next entry »
9.. Nov, 2013 | 05:07 pm
mūzika: Prāta Vētra - šonakt neguļ tik daudzi

Diez kā es nomiršu?
Diez cilvēks, kad mirst, jūt to, kā dvēsele iziet ārā, un kāda sajūta tā ir?
Diez nomirt sāp? Vai tāpēc cilvēki baidās mirt? Bet sāp jau arī bez miršanas.
Nomirt nav pats ļaunākais, laikam ļaunākais ir milzīgas sāpes.
No tām visi baidās - no sāpēm fiziskām vai garīgām.
Es arī baidos. Katru dienu no kaut kā baidos. No kā? Nu laikam jau no tām pašām sāpēm.
Vai man ir kādreiz kaut kas tik šausmīgi sāpējis, tik neizturami, tik briesmīgi? Nē, es neatceros neko tādu. Fiziski vispār ir sāpējis ļoti maz, patiešām, es gan esmu vienmēr centies izvairīties no fiziskām sāpēm. Garīgi sāpējis ir daudz vairāk. Un tomēr, vai no tā ir jābaidās? Nu tik šausmīgi jau nekad nav bijis, un ja arī būs, nu tad būs. Tad vai nu pārdzīvos, vai nomirs.
Vai šīs nemitīgās bailes no kaut kā jau pašas par sevi nav ciešanas un sāpes? Tad sanāk apburtais loks.
Bailes būt neveiksmīgam darbā, attiecībās, palikt vienam, nabadzīgam, ļoti nelaimīgam, tikt apsmietam, atstumtam un izjust garīgas sāpes un ciešanas. Bet vai tas reāli tā var notikt? Vai reāli ir no kā baidīties?
Patiesībā nav jābaidās ne no kā. Bet es vienalga baidos no kaut kā. Katru dienu.
Citu ādā jau nevar ielīst. Varbūt es esmu tāds vienīgais? Un jūs visi dzīvojat savādāk?

Link | Komentēt | Add to Memories

Comments {3}

inhumanity

(bez virsraksta)

from: [info]inhumanity
date: 9.. Nov, 2013 - 06:14 pm
Link

Domāju, ka var sajust, ka drīz tiks atdoti gali. Bet arī tad ne visiem sanāk.
Un ir sanācis nosapņot to, kā esmu 'ielīdusi' citu ādā. Bet tās jau tāpat tikai tādas subjektīvas domas un sajūtas par to, kā tas varētu būt.
Kopumā nešķiet, ka visi dzīvo diži savādāk. Bet domāšanas process gan, lai arī līdzīgs, tomēr citādāks katram. Vai varbūt tomēr nē, vienkārši otra dzīvē citi cilvēki, citi stāsti un atmiņas.

Atbildēt

Nav ko jābaidās - no fiziskām lietām vismaz

from: [info]sursurs
date: 9.. Nov, 2013 - 06:42 pm
Link

Ja kaut kas slikts notiks, tad arī ar to pietiks negatīvisma, sāpju, bēdu, u.tml. Nav ko jāsagandē sev tas laiks, kad viss ir labi. Tikai, protams, nevajag apzināti bendēt sev veselību ar domu, "kamēr organisms neprotestē.." Kad šis sāk protestēt, ar var jau būt par vēlu :D
Par garīgām sāpēm patiesībā ir līdzīgi, bet tur drusku nostrādā tas, ka šķiet varam sev, piemēram, neļaut iemīlēties, lai pēcāk nesāpētu, utt. Tb nelaist sev klāt nevienu, kurš spētu sāpināt, audzēt kādu baigo čaulu. Tas nav labāk, bet tas dod sajūtu, ka kaut kas vismaz tiek kontrolēts...

Atbildēt

hederas_sieva

(bez virsraksta)

from: [info]hederas_sieva
date: 9.. Nov, 2013 - 08:32 pm
Link

Es, piemēram, baidos no tā, ka tad, kad nomiršu, es visu jutīšu, sapratīšu. Miesa būs pārstājusi funkcionēt, bet maņas būs palikušas. Mana dvēsele ar visu manu prātu plīvos kosmosā miljardiem gadu.

Atbildēt