bettyboob - Mans BRCA stāsts

Saņēmos un piezvanīju uz Pārmantotā Vēža kabinetu, lai noskaidrotu gēnu testa rezultātus. Un saņēmu labas ziņas - BRCA gēna mutāciju man nav, tātad risks saslimt ar krūts/olnīcu vēzi man ir "tāds pats kā citām sievietēm". Nevis 60 - 80% risks, kā gadījumos, kad gēna mutācija ir. Tas nenozīmē, ka es nekad nesaslimšu, bet vismaz zinu, ka nesēžu uz tikšķošas bumbas ar laika degli.

Bet neilgi pirms saņēmu pārbaužu rezultātus, uzzināju, ka BRCA gēnu mēdz saukt arī par "ebreju gēnu", jo aškenazi ebreju kopienā tā mutācijas ir sastopamas desmitreiz biežāk nekā citās. Tas mani sabiedēja, jo man ir ebreju asinis no mātes puses. Viņa nomira no krūts vēža vēl salīdzinoši jauna.

Bija aizraujoši palasīt rabīnu strīdu par to, vajag vai nevajag ebreju sievietēm veikt ģenētiskās pārbaudes. Kā zināms, divi ebreji, trīs viedokļi - vieni rabīni uzskata, ka pārbaudes ir obligātas, jo, pēc ebreju likumiem, tev dzīvē ir misija un mērķis, tāpēc rūpēties par savu ķermeni ir tavs pienākums. Citi uzstāj, ka ebreju likumi neļauj meklēt slēptus draudus un problēmas, tāpēc nekādas pārbaudes nevajag veikt.

Talmuds sakot, ka svētība valda tikai lietās, kas paslēpta acij. Tātad, kamēr cilvēks nezina par problēmas eksistenci, Dievs vēl var iejaukties un to atrisināt. Bet, ja problēma jau ir zināma, Dieva iejaukšanās varētu tikt uzskatīta par dievišķu brīnumu, bet no tiem Dievs cenšas izvairīties. Un vēl man patīk šis uzskats: ļaunie spēki kaitē tiem, kas piesaista viņu uzmanību. Laipni lūgti Viduslaikos.

Bet man lēmums pārbaudīties nāca viegli un ātri, vienkārši izdarīju, bez īpaša stresa un pārdzīvojumiem. Labās ziņas nosvinēju vislabākajā iespējamā veidā - Japānas imperatora dzimšanas dienas ballē pie lielas sakē mucas un bagātīgi klātiem galdiem, kas lūza no visādiem neprātīgi garšīgiem japāņu ēdieniem.

Taču, lai gan ziņas pilnīgi noteikti ir labas un svinēt ir brīnišķīgi, vienīgais prātīgais secinājums ir tāds, ka tāpat neko nevar zināt un nekas cits neatliek, kā dzīvot nost katru dienu, kāda nu tā ir.