| melns uz melna. (metafora, aizver muti!) |
[19. Sep 2009|23:32] |
kaut kad piektdien pēcpusdienā biju nolēmis atnākt mājās, izmantot pēkšņi radušos lieko pusotru stundu un uzrakstīt par kapiem. šāds nolūks man radās, ņemot vērā manas pēdējā laika regulārās pastaigas caur matīsa un gar ivana kapiem, kā arī konkrētās piektdienas pieredzējumus.
nē, nekādas gōtiskas apsēstības tajā nav, vienkārši sakritība - maršruts tāds - lai nebūtu jāslāj ar līkumu, taisnāk iznāk akurāt šādi. tiesa, šo apņemšanos un domu pavedienu aprāva uz pērnavas ielas pie vienas no tām viesnīcām, pie kuras pirms kādas nedēļas redzēju krāšņus krievu kāziniekus, noparkotais katafalks. uzbūvēts uz kāda paprāva amerikas auto bāzes, tas bija klasiski izrotāts, savukārt uzraksts logā SIA "murgs kaut kāds" tel: 67*&%&*% visu šo tēmu nošķebināja pie rīkles gala, un tā, mājās pārnācis, izlēmu labāk vienkārši palasīt ziņas. uzrakstīju par to ģeogrāfijas skolotāju, par kuru arī, starp citu, tajos kapos atcerējos.
kopš tās senās reizes, kad kādā skolas brīvlaika dienā nedaudz nomaldījušies imantas mežos netīšām nonācām lāčupes kapos un pirms melna negaisa sākšanās uzgājām nupat izraktu bedri (ielūkojos iekšā, lai apskatītos, cik dziļi tad tur nonāk), ir daudz kas mainījies - todien iemantotais sukubs, kas kapa priekšstata formātā mani periodiski mēdza mocīt ilgus bērnības gadus, jau labu laiku izzudis, pat neatceros kad īsti. kapi arī - tādā caurmērā mani vairs nespēj aizkustināt, līdzīgi kā svešas valstis un neredzētas pilsētas, kas kā laiku pa laikam konstatēts fakts mani mēdz pat skumdināt. un, kā jau teicu, es tos šķērsoju tikai tādēļ, ka tā īsāks ceļš ejams.
tomēr piektdien bija kaut kā citādi. pirmkārt, šoreiz gāju viens (pirms tam divas regulāras reizes gāju kopā ar meiteni - ha, pagājušajā reizē, viņa piebremzēja pie kapu vārtiem, lai izpīpētu cigareti. uzreiz gan nospriedām, ka lai nu ar ko, bet ar pīpmaņiem jebkuri kapi ir pilni, un nekas jau dižs ar' nebūtu. varbūt pat gluži otrādi, nav pieklājīgi kapos bez cigaretes uzturēties), gāju viens, tātad. turpceļā sanāca domāt par laiku, kas lido spārnus plīkšķinādams. pēc pupu mizām tas, protams, izklausās, jo kas gan ir laiks, un jo vairāk, kas tad ir domas par to. bet mani tas aizkustināja. gandrīz pie vārtiem, tikai kādus desmit soļus paspēris pa galveno eju, pamanīju kreisajā pusē tādās nekādās drānās tērptas divas sievas, kas sēdēja pie svaigi izrakta kapa. izskatījās, ka viņas atpūtās, gluži kā pašas būtu to rakušas, bet racējus es pamanīju turpat netālu attālināmies ap būdas stūri. laikam biju viņām pārāk cieši ieblenzis mugurās, ka viņas uz mirkli pagrieza skatus pret mani, un tad atkal novērsās atpakaļ pie savām telepātijām, ko līdz šim bija risinājušas, blenžot katra savā punktā, tiesa ar tādu aprēķinu, ka skatu stari krustojas. bet es sevi sajutu kā laiku, kas diviem no tā izkritušiem cilvēkiem ar plandošām žaketes stērbelēm mērķtiecīgi lido garām - tieši tādā ātrumā, kā pieklājās šai vairs nebūt ne agrajai stundai. tieši tādā tempā, kādā viņas pašas ļoti labprāt šajā rītā būtu rosījušās kaut kur citur, ja vien nebūtu no tā izbirušas matīsa kapu smilšu čupā.
pēc tam es nācu arī atpakaļ, tādā paagrā pēcpusdienā. citā kapu nostūrī - no vagonu parka puses - jau pāris dienas tiku manījis pie viena koka stumbra saslietas bruses un skārdus, pāris metru attālumā no vienas vainagiem klātas kopiņas. redzot šo konstrukciju, jau kādu 5 reizi, biju paguvis noprast, ka kaprači acīmredzot īpaši necenšas savus piederumus lieki pārvietot pa teritoriju. kad būs nākamā šepte, tad arī pie pēdējās aizies un savāks. nav jau kāds kolhōzs ar bērēm pēc pulksteņgrafika.
šoreiz lietu kārtība izskatījās citādi - koki un metāli bija pārcēlušies kādus 45 metrus dziļāk un tāpat stutējās pie viena stumbra, bet tiem tiešā tuvumā caur krūmu zariem bija manāmas sveces degam pie pavisam citas kopiņas. saslietie dēļi un ne sevišķi kārtīgi piemestie skārdi kopējā ainavā ienesa tādus kā vispārējai apkārtējai videi svešus akcentus, diagonāles, kas kompozīciju padara enerģiskāku un agonistiskāku, iecentrē un pienaglo nejauša garāmgājēja izklaidīgi blandīgo skatienu.
nodomāju, ka, lūk, šāds akcents droši vien mēdz noderēt par impulsu māksliniekiem artefaktu radīšanā. mēdejiskās diagonāles, klejojošās kāpas, kaprača haraldonkoļa dzīve un uzskati. |
|
|
