| |
[20. Aug 2009|14:13] |
turpinot šo tēmu. bez jautrās grāmatas mums bērnībā pēcvannas laundžēšanā ļoti iemīļota bija arī berlīnes zoo bilžu grāmata. tajā bija lērums dažādu zvēru attēlu, un ap tiem mums bija baiga ņemšanās. vecākais brālis sēdēja pa vidu, grāmata bija viņam klēpī, mēs ar jaunājo pa malām - dalījām zvērus. loģiski, ka visus krutākos - lauvas tur visādas, sumbrus, lielākos ērgļus, skaistākos pāvus un niknākos lāčus - savācās tas, kurš rūlēja grāmatu. mums abiem malējiņiem atlika visāda draza - burunduki, āpši, pūces, antilopes un kamieļi.
vēl bija tāda štelle, ka vienu tādu uomulīgu sudrabfazāna vistiņu mēs bijām nokristījuši par mammu. jo mums šķita, ka šīs ļoti glītais putns iemieso to mierīgo jaukumu un sirds siltumu, kas tajos, caurmērā tumšajos laikos piemita mūsu mātei.
ar fāteri bija nedaudz sarežģītāk - par spīti tam, ka no mātes, šīs nostādnes apspriezdami, bijām saņēmuši mājienus, ka te nu lai mēs gan izvēlamies tādu ļoti iespaidīgu lauvu tēviņu ar kuplām krēpēm, mēs, pat neko ļaunu nedomādami, tomēr visnotaļ stūrgalvīgi bijām ieciklējušies uz vienu paviānu ar atieztiem žokļiem un sarkanu pakaļu. (lai arī visādos sadzīviskos aspektos mūsu un tēva attiecībās valdīja tāds kā antagonisms, kas šajā disciplīnā materializējās paviāna nominēšanā, piebildīšu, ka arī mūsu patiesi dziļi cienītais un gaiši mīlētais vectētiņš te tapa par vienu tādu mūžvecu orangutānu). |
|
|
