| |
[Dec. 29th, 2016|01:51 pm] |
nu jau kuro nakti pēc kārtas tāds īsts persepšens.
Sapņi un sapnī. Un visi tik reāli. Pilnīgi fiziski jutu, kā istabā ieskrien brāļa suns, kā viņš ielec gultā, kā viņa ķepas spiežas uz manas muguras un kā viņš elso pakausī un laiza man kaklu.
Apzinoties, ka tam jābūt sapnim, uzrāvos augšā no šī sapņa, un pretī gultai sēdējā brālis, viņā bija izlicis plakātus pie sienas un kaut ko līmēja. Uzrāvos arī no šī sapņa, tad bija vēl kaut kāds viens līmenis, kā saturu neatceros, bet tik pat reāls, un tad tiešām beidzot pamodos pa īsto.
Un tā pusnakti. Un jau vairākas naktis pēc kārtas. Un tad vēl tie lietuvēni, kad pilnīgi fiziski jūti, ka pa segu uz kājām kāds rāpjas. Jums arī tā gadās? Jāpameklē fizioloģiskie izskaidrojumi.
Agrāk tā dažreiz bija gadījies, bet ne tik bieži un katru nakti pēc kārtas. Toties agrāk es pirms iemigšanas bieži kritu no augstuma. Un tā kā man no augstuma ir šausmīgi bail, parasti histērijā uzrāvos gultā sēdus. Citi cilvēki arī kādreiz minējuši līdzīgus "notikumus". |
|
|
| Comments: |
![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/151359/18131) | | From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) bozena |
|---|
| Date: | December 29th, 2016 - 02:13 pm |
|---|
| | | (Link) |
|
Man mamma bērnībā stāstīja, ka krišanas sajūta iemiegot esot aizsargreakcija, saglabājusies no mūsu senčiem, kas dzīvoja nemitīgi apdraudēti. Sēdi zarā, ar asti aptinies, pēkšņi pamosties pašā laikā, lai nenokristu. Vai miljons gadu vēlāk guli alā, apsedzies ar ādu, pēkšņi instinkts pamodina, jo nāk zobenzobu tīģeris. :)
šajā apkures laikā mēdz istabās pietrūkt skābekļa - nevis siltums vai aukstums, bet tieši elpojams gaiss. Kā arī visādi miega jociņi biežāk izspēlējoties, ja ilgstoši guļ uz muguras.. | |
