Mierīgo Ferrāras rītu ar slīpajiem saules stariem un žagatām zālienā aizbiedēja runātīgs ēzelis. Ja dažs labs Šreka un Ēzelīša fans būtu dzirdējis tās nedabīgās skaņas, kas nāk pār mazā ausaiņa lūpām, diezin vai man šad tad būtu jāpacieš salīdzinājumi ar šo dzīvnieku... Tagad, klausoties nebeidzamajā taurēšanā, es esmu gandrīz vai apvainojusies. Gribēju priekšstatam pievienot jūtūba materiālus, bet, kā jau teicu, civilizētajai pasaulei nav ne mazākā priekšstata par to kāds ir īsts eeeyooooree dabīgā ēzeļa izpildījumā.
Tātad kluss rīts, putniņi čivina un kaut kur tālu, tālu sarunājas pāris suņi. Blakus māju balkonos uķinās bērni un, ja labi ieklausās, var dzirdēt arī Via Bologna mašīnu motorus un taures. Un tad ierunājas ēzelis. Visas pārējās skaņas sastingst savā lidojumā un vai nu planē nedzīvas gaisā gaidot, kad atkal pienāks viņu kārta, vai pavisam brutāli nogrīt zemē un, atsitoties pret asfaltu, bruģi vai smilšu klonu, šašķīst sīkās lauskās. Sākumā šķiet, ka pilsētas vidū ir ieklīdusi kāda govs, kas tagad lēnām uzsākot mūmināšanu, gaisu uzreiz neizpūš parastā mū, bet gatavojas ū pastiept nedaudz garāku lūdz skanīgajam mūū. Tad, kad mana auss ir uztvērusi jau trešo vai ceturto ū pēc kārtas un apbrīnojamā kārtā tie nenoplok kā skaņas vāda vai teikuma beigās, bet gluži pretēji vien pieņemas spēkā, liekas, tā tomēr nav dzīva radība un, iespējams, kaut kur Ferrāras mazajās ieliņās ir iestrēdzis kāds Hammers ar uzķūningotu tauri. Vai arī govs ir norijusi trubu un skaņa savādā veidā kļuvusi metāliska un apbrīnojami spēcīga.
Patiesībā ir jauki šitā rakāties pa apziņas ierakstiem un meklēt dažādas dabiskas un nedabiskas skaņas no pagātnes, kas varētu būt līdzīgas pašreiz skanošajai... Jauki, jauki, līdz saprotu, ka tas pavisam noteikti nav Hammers, bet tā nabaga govs, kurai iekšā nav parasta trubiņa bet kārtīga notekcaurule, ir aizrijusies un sākas daudz spēcīgākas skaņas vilnis, kas ritmiski apraujas kā cūkas rukšķēšana, taču rukšķieni viens no otra tiek atdalīti ar čīkstieniem, kas varētu būt pielīdzināmi naga vai naglas vilkšanai pa stilku vai ļoti čīkstošām metāla durvīm, bet, labi ieklausoties, saprotu, ka ēzeļa rīklē naglas pret stiklu slīpējas, kad plaušās tiek ievilkts gaiss.. Vēl mazliet, mazliet un saprotu, ka skaļāk gan vairs nepaliks un tagad tikai pacietīgi jāgaida, kad intensitāte mazināties un atdzīvosies visas pārējās, gaisā sastingušās skaņas..
Ironiski, ka pie hipodroma vārtiem piestiprinātās zīmes ir "nepiederošiem ieeja aizliegta" un "!!! silent area". Ja man būtu teikšana, virs šīm būtu viena lielāka, ar resnākiem burtiem un, iespējams, arī sarkanām mirgojošām lampiņām "turās pa galabu, ienākt tikai ar ausu aizbāžņiem"! Un vēl viena netaisnība, par ko man šorīt ir nemierīgs prāts ir Mātes Dabas rīcība, radot dzīvnieku ar tik nedabisku rīkli un gana lielām ausīm, lai nepalaistu garām nedzirdētu ne skaņu.