nelabrit -

long story short: pirms teātra pieskāros atvērtai rozetei un dabūju elektrotriecienu cauri visam ķermenim. Sākumā tā bija tikai kņudēšana, bet vakaram ejot sāka palikt tikai sliktāk. Sapratu, ka drošāk būs tomēr aiziet uz stradiņiem. Jutu strauju sirdsdarbību, neregulāra palika arī elpošana, sāka pat tā kā tirpt seja. Krč, sabijos un gāju uz slimnīcu. Tieši viņu mājaslapā bija rakstīts, ka vispār šādās situācijās ir jāzvana ātrajiem, bet tik slikti arī nebija un tomēr man arī nav tālu jāiet. Tur nosēdēju kādu stundu rindā. Norm. Iegāju kabinetā un ārsta palīdze uzreiz man sāka teikt, ka šis aizņems visu nakti un vai man tiešām tas ir nepieciešams? (?) Viņa pat nepajautāja, kā es to dabūju gatavu. Tā jau jutos slikti… Saku, ka nezinu vai man tas ir nepieciešams, bet internetā ir rakstīts, ka elektrotraumas ir ļoti nopietnas un dzīvībai bīstamas pazīmes var sākties 24h laikā pēc tam, kuras man tajā brīdī bija praktiski visas(!!) Teicu, ka gribētu, lai viņa man pasaka vai man tas ir nepieciešams, bet viņa man teica, ka tikai es zinot, kas man ir nepieciešams. Neatceros vairs visas detaļas, jo viņa divas vai trīs reizes vēl uzsvēra, ka “esmu TAČU VISU izlasījusi internetā” un ka “esmu ĻOTI gudra arī pati”(ko tas vispār nozīmē?). Kaut ko mēģināju taisnoties, ka man ar šādu lietu nav bijusi saskare iepriekš un tāpēc es meklēju informāciju, bet man no tā visa pasākuma ar viņu sākās īsta panikas lēkme, tāpēc piecēlos, pateicu “jums noteikti taisnība, es patiešām esmu ļoti uztraukta, es jūtu, ka labāk es iešu” un aizgāju projām. Apģērbu āra drēbes tikai jau ārpus slimnīcas. Tad es gāju pa āgenskalnu kā kaut kāds saštirījies nariks (tīri gaitas ziņā, atceros, ka atsitos pret mājas stūriem), ļoti trūka arī gaiss, līdz man gar gājām noskrēja milzīga, gigantiska, rīgas centra izmēra žurka, salecos, nokāpu no ietves un, protams, mani bik aizķēra vienīgā garām braucošā mašīna, bet no viņas taures skaņas atčokņījos, tā kā beigās tādā ziņā viss labi. Tagad rakstu šo tekstu un redzu, ka nav tomēr kaut kas labi, jo es redzu pleķus kādus redz, kad acis aiztaisa ciet, bet par laimi ne visu laiku. Ķermenis jūtas, kā sadzēries, bet prāts tāds it kā nebūtu gulējusi 24h. Neesmu pat tagad vairs droša vai man nepieciešama vairāk parasta vai psihoneiroloģiskā slimnīca. Nedomāju, ka mana sirds šonakt apstāsies, bet, ja nu tomēr, tad visa vaina uz ārsta palīdzi no 1.kabineta. Paldies autovadītājam, kas mani gandrīz nobrauca, jo reāli tik ātri tikt ārā no tāda prāta stāvokļa bija ļoti respektabli. Varbūt nopirkšu sev kaut kad arī tauri, ko turēt mājās šādiem neparedzētiem apstākļiem.