Plakankaķis

ziema laikam beidzot būs klāt arī šeit. līst jau kuro nedēļu, vējš cērt kaulā un ik pa laikam no debesīm krīt lieli krusas graudi. bet lietus šeit ir varens, tik varens, ka skalo kalnus nost. vēji ir tāāādi, ka gāž kokus ar saknēm ārā, es tagad bažīgi gaidu, kad lielo kaimiņu palmu nogāzīs ka būkš. un krusa ir tāda... nu, kā jau krusa, sašķaida visu savā ceļā. tie, kam dārzos kas neapsegts tagad, tie var atvadīties no savas ražas, mandarīni ar pagalam laikam. es gan ceru, ka nē.

cīnamies ar mitrumu. daudz mitrumu. jāmeklē rokā mitruma savācējs vai kaut kas līdzīgs. mājas viņi šeit būvē no caurumainajiem ķieģeļiem, sienas ir plāniņas, plāniņas. vienīgi augšā kalnos ir biezākas, un tur tad arī tais kalnos ir cilvēka cienīga apkure, nevis vilis (vilis ir gāzes sildītājs. jo rīmējas - vilis-svilis), ko jāstumda no vienas telpas uz otru. un sakasās savas 120 eironaudiņas ik mēnesi, lai nenosaltu kā tāds prusaks.

lūk, laimīgi, jūs, latvijā dzīvojošie esat, laimīgi. ar īstu ziemu un sniegu, un sauso gaisu centrālās apkures dēļ! tas nekas, ka sāls, ko kaisa ielās saēd apavus, tā nav pelējuma sēne, kuru nevarsaprast kā lai dabū ārā no stūriem. jej bogu, un šitā saucās augstās kultūras nācija... saracēņi viņi un čigāni ir!