CIKLOPA KALEIDOSKOPS - Kas ir draugi

Nupat, klibojot atpakaļ uz darbu, sastapu divus zēnus, kas nāca pretim, stiepdami acīmredzami smagu Maximas maisu, un katram vēl rokā bij' pa ne mazāk smagai somai [kas tur bij' iekšā - jautājiet Pūcei, kad aste ziedēs, jo to es nezinu].
Viens no zēniem [mazs un pavājš augumā] bij' apvlicis kapučdžemperi tā, ka tikai kapuce uz galvas, līdz ar to pārējais izskatījās kā episks apmetnis, kas plīvoja vējā, jo piedurknes bij' tukšas, bet tāds par sevi pārliecināts un ašs zēns.
Otrs bij' lielāks augumā, tāds apaļīgāks, neveiklāks, teiksim vienkārši - tuklītis; tomēr vecumā droši vien abi bij' vienā [nu, gadu 12-13?], un tuklajam bij galvā hūtīte; viņš mazliet izskatījās pēc tāda, kuru sliktie bērni varētu gribēt apcelt, jo viņš vienkārši ir LIELĀKS un NEVEIKLĀKS, un nav jau izslēgts, ka viņa biedrs kādreiz ko tādu jau darījis, vai, varbūt, kādreiz darīs. Un tomēr tai brīdī viņi bija biedri. Viņi nesa to vienu Maximas maisu kopā.
Pēkšņi draugs kapucdžemperī tā kā salīkst, nu, nogura roķele, un apaļītis apstājas un pilnā nopietnībā jautā: "Vajag palīdzību?" Otrs pamāj ar galvu: "Mhm..." un tuklītis paņem to smago maisu un pats stiepj tālāk.
Tas viss notika acumirklī, patiesi, varbūt trīs elpas vilcieni, tomēr šis lēmums tika pieņemts tik pašsaprotami, bez kādas ironijas, ne no sērijas: "nu čego, - slabo...?!"; tajā nebija ne kripatas liekulības, ko iebarot belašu baložiem.
Es ceru, ka šie džeki tādi būs arī pēc gadiem trīsdesmit - mācēs atzīt, ka nav spēka, vai, ka pats kļūdies, vai arī vienkārši palīdzēt otram tāpat, jo kāpēc gan ne?
Kāpēc es šito palagu pierakstīju? Laikam jau tāpēc, ka pašam ir nācies tik daudz kļūdīties un būt kretīnam, bet laboties jau nekad nav par vēlu. Arī tagad ne.