| |
[Sep. 1st, 2012|11:48 pm] |
- Kas pazudis? - vaicāja sekretāre, redzot, ka noliecos pie vārtiem
- Nē, noņēmu ķēdīti no kājas. Jūsu šefi rūpējas par savu darbinieku drošību. Lūgumu nenākt svārciņos gan ignorēju, bet liekus izlecienus nevajag.
Un, pārkārtojot vasaras somu uz rudens komplektu, atradu mazā kabatiņā piecus šādus aksesuārus...
Tā gandrīz katru piektdienu šovasar man sanāca iet cauri lielam laukumam, kur gandrīz pašā Rīgas centrā viss izskatījās kā dziļos laukos - garas zāles smarža tveicē jaucās ar piķa aromātu. Sienāži atspērušies sisināja, mēģinot pārkliegt jaunu, spožu fūru rēkoņu. Pēc riepu vibrācijām biju iemācijusies noteikt pilnas un tukšas kravas. Un vēl visādus citus tehnoloģiskus knifus, kuri nekad nenoderēs manā sadzīvē.
Tieši tur arī vakar sajutu neatgriezenisku rudeni. Šķiršanās skumjas.
No vasaras un no sarežģītākā projekta ever, kuru izdevās novadīt cilvēciski, vienkārši, viegli.
Nesamudrījot, nepārspīlējot, bez izlecieniem. |
|
|
