Elle - tā ir citi! deklarēja eksistenciālisti, aizmirsuši piemetināt, ka citi mums, kas esam šinī viendimensijas īstenībā, vienlaikus ir arī paradīze. Šaura un smacīga šīs īstenības paradīze. Katra mūsu soļa, rīcības vai bezdarbības motīvs parasti ir viens - ko par to domās, teiks, rakstīs un kā novērtēs citi. Ja pēkšņi izzustu citi, individuālistu lielie dumpji taptu bezjēdzīgi. Bet vienpatņi taču nemitīgi lauza galvu, ko par viņu savādo stāvokli domā citi. Tikai mazliet atklātības, un - mēs sev atzīsimies, ka pat visslepenākās dienasgrāmatas rakstām tādā intonācijā, itin kā tās būtu veltītas kādam nezināmam, toties īstenībā esošam lasītājam. Pat sapņus tūdaļ ar skubu metamies atstāstīt citiem. Tieši tāpat arī māksla, manuprāt, jau sen zaudējusi savu īsto uzdevumu un kļuvusi tikai par neapdomīgo ego tieksmi vēl vairāk nostiprināties un kļūt citu atzītam.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}