nebiju gaidījis, ka koncerts manī pamodinās kaut kādas sen nepieredzētas šausmas. sen arī nebiju bijis vienā telpā ar tik daudziem cilvēkiem.
tiku pirmajā rindā. prātā visu laiku cīnījos ar “tu šeit drīksti būt, izbaudi” un “tu visiem traucē, ej aizmugurē”, un to visu papildināja arī sigitas teiktā atkārtojums galvā, ka viļņas koncerta biļetē bijis rakstīts “women in the front”. tieši pie skatuves bija dažu centimetru paaugstinājums, līdz ar to jutos kā 210 cm augsta melna siena, kas priekšā īsākiem cilvēkiem man aiz muguras. pa kreisi stāvēja vīrietis ar mazu meitiņu, bet pa labi džeks, kurš laikam bija kaut ko paņēmis, jo dejoja jau pie pirmās iesildītāja sniegtās skaņas. es centos it nevienam nepieskarties (vai arī - lai neviens nepieskartos man), izgāzu vēderu un ieliecu muguru, lai samazinātu savu augstumu, mainīju balsta kājas, lai nesāpētu mugura, izpildīju kaut kādus vārgus akrobāta trikus, lai tikai es aizņemtu pēc iespējas mazāk vietas un būtu pēc iespējas mazāk neērts citiem, un arī uz aizmuguri iet vairs nespēju saņemties, jo tur izveidojusies cieši saaugusi cilvēku jūra, kurai būtu jātraucē viļņoties. jutos vainīgs, jo nedejoju, kamēr apkārt cilvēki kustējās, nebaidoties viens otram pieskarties. es jutos kā dambis, kas sašķeļ pirmo rindu dejotājos no manis pa labi un stāvētājos no manis pa kreisi. arī skatienus tulkoju asi - dāma pa labi manā virzienā raidīja bombastic side eye, un pat karinas skatiena tulkojumā spēju ierakstīt nosodījumu - stāv te kaut kāds sālsstabs visiem priekšā, stāv un nebauda tik pilnmiesīgi kā visi tie aiz viņa. vienā brīdī karina publikā svieda rozes, un šķita, ka mērķējot viņa roku šūpo manā virzienā, un es, protams, nevarēju tam noticēt, jo nejutos rozi pelnījis, un pamanīju, ka aiz manis roku stiepj 
neetiski, tādēļ pagriezos tā, lai viņai būtu ērtāk rozi noķert - lai tiek tiem, kuri prot priecāties un baudīt.
pie skatuves arī bija slikta skaņa. kliedzoša un plakana. šķita, ka skaņai ir tikai divi dziļuma slāņi - instrumenti izšķīda skaļā putrā, un tiem pa virsu karinas balss. tuvu koncerta beigām, īsi pēc tam, kad no kāda dejotāja aiz manis saņēmu nejaušu kulaka sitienu sev pa muguru, saņēmos un izbridu caur cilvēku augumu jūru uz aizmuguri, kur bija mazliet vairāk brīvas vietas un drusku labāka skaņa, bet nevarēja redzēt neko no tā, kas notika uz skatuves - tikai izplūdušus siluetus dūmakā.
es neesmu pelnījis labvēlību tikai tādēļ, ka es tā pats domāju. es nevaru baudīt tikai tādēļ, ka sev to neļauju.
come on.
Comments
katrā ziņā - paldies par šaubu kliedēšanu!
|
Kamēr darbība atbilsti vispārpieņemtajām sabiedrības normām un nekaitē citam, nav par ko sevi šaustīt. Nedzīvojam domu lasītāju sabiedrībā. Ja īsākām cilvēkam aiz Tevis tiešām traucētu Tavs garums, manuprāt, darbības varianti ir četri:
(1) būt indīgam un domās lādēt savu traucēkli, tādējādi palaižot garām visu koncertu,
(2) salauzt Tev ceļus, jo Tu kļūtu īsāks,
(3) izgrūsties pa priekšu,
(4) pajautāt, vai ir OK samainīties vietām.
Jamamī koncertā bija tieši otrādi - liela daļa publikas bija ārkārtīgi mierīga, taču man būtu jābūt psihopātei, lai kādu izsūtītu projām, jo, manuprāt, cilvēks nepietiekami priecājas. Un tieši otrādi - kāpēc tieši dejošana ir mēraukla koncerta baudījumam, ja koncerts primāri ir muzikāls pasākums? Te tik daudz griezumu, kā skatīties.:)
Taču galvenais - ja esi koncertā, esi mierīgs un priecājies! Un ja kādam kas traucēs, viņam ir dažnedažādi rīcības plāni. Cerībā, ka izvēlētā rīcība būs adekvāta :D