Atmiņas par rītdienu -

09:46 pm: Un nu jau esmu mājās - laukos. Ārā gaudo vējš, iekšā skan Speck Mountain un mana skumjā ģitāras strinkšķināšana. Tēvs pavisam savārdzis, māte - nogurusi, bet es - es domāju par to, ka divu nedēļu laikā jāuzcep trīsarpus mini-pētījumi ar joprojām pilnībā neizprastām metodēm par joprojām pilnībā nesaprastām tēmām. Konkursam uzrakstītā stāsta pirmā versija sūkā, bet gan jau vēl pagūšu to nedaudz pieslīpēt. Ja vien neuznāks melnie.

Nesen aprēķināju, ka no pēdējiem trim gadiem divarpus esmu pavadījis lielākā vai mazākā depresņakā. Pats jau vien sevi tajos grūžu. Tagad ar draugu & paziņu palīdzību gan puslīdz sekmīgi kārpos ārā no lielākās bedres līdzšinējā mūžā. Bail tikai, ka šaisaulē kas var noiet greizi. Ja ne - pats jau galā tikšu.

4 domas - pievienot domu

Comments

From:	aspirins
Date:	November 16th, 2008 - 10:49 am

(Link)

kaut kā liekas, ka mātes vienmēr ir nogurušas... mana māte arī mūždien ir nogurusi.

(Reply to this) (Thread)

From:	peacemaker
Date:	November 16th, 2008 - 11:43 am

(Link)

Kā gan citādi mēs varētu atpūsties?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

From:	aspirins
Date:	November 16th, 2008 - 11:53 am

(Link)

es neteiktu, ka viņas nogurums kaut kā labvēlīgi ietekmētu manu atpūtu.
drīzāk gan - viņas nogurums nogurdina arī mani.

(Reply to this) (Parent)

From:	gnidrologs
Date:	November 16th, 2008 - 01:04 pm

(Link)

Mātes ir nogurušas, lai mēs būtu atpūtušies. Tāda ir māšu funkcija, kuru tās nez kāpēc bieži uzņemas.

(Reply to this)