Radinieki vēl man visu to labāko un no visas sirds cenšas sabarot ar ķīseli, jaukumiņi gatavie, bet es nespēju to recekļaino masu iedabūt sevī ne sitama, ne lūdzama, vispār man sāp visi iespējamie iekšējie orgāni un es nezinu, kas tā ir par iezīmi un vai rīt pēc vēlās zīmēšanas iešu ēst pusdienas [tā ap sešiem vakarā, tā ka drīzāk vakariņas], patiesībā es vispār neko nezinu, un tehniski man uz pieres vajadzētu izgaismoties uzrakstiņam 'Jo mazāk zinu, jo labāk guļu', bet tie nudien ir klaji meli, jo es neguļu vairs nemaz, visādas kaites un nenormālības mani un manu miesu piemeklē pārlieku regulāri.