Esmu laukos. Šūpuļtīklā. Ar kompi. Te viss pa vecam, vienīgi Džerītim pakaļkājas vairs neklausa galīgi. Esot tādi suņu invalīdratiņi, kad pakaļkājas tiek iešinotas uz tādiem ritenīšiem. Viņam kaut ko tādu vajadzētu, kaut gan nez vai ir vērts, ja jau vecītis ir nodzīvojis divu suņu mūžu. Te vispār cilvēki (laikam arī dzīvnieki) sīksti pēc rakstura, tādēļ arī dzīvo tik ilgi. Pilsētā pilns ar policistiem, kuri patrulē savās vecajās mašīnās un jūtas ārkārtīgi svarīgi, bet nez kāpēc nesoda gājējus, kuri šķērso ceļu neatļautās vietās, lai gan līdz pārejai ir desmit metru. Debesis gan apmākušās, bet no rīta gan nebija neviena mākonīša. Govs ābeļdārza galā ēd zāli, ik pa laikam velta man kādu pārmetošu acu skatienu. To pašu dara arī blakusmāju kaimiņi, tikai vienīgā atšķirība - viņi pļauj zāli. Biju domājis nopirkt kaut kādu lēto velosipēdu, lai ir ar ko braukāt, kamēr esmu šeit, bet cena pat lētiem sūdiem ir tik atbaidoša, ka neceļas roka vērt vaļā maku.

Biju aizgājis līdz ezeram uztaisīt pāris bildes. Izdevās noķert debesis melnos toņos, bet par to arī nācās samaksāt - saliju ne pa jokam. Fočuku ietinu kreklā un mierīgā solī devos mājās, taču lija tik stipri, ka izskatās, ka fočukam ir ticis caur visu kreklu. Tā kā zaudēt vairs nebija ko, aizgāju nopeldēties. Ūdens kā parasti pēc lietus šķiet ļoti silts. Odi mani ir sakoduši, viss niez, toties dabūju nedaudz meža zemeņu. Šogad neredzēts klusums, mašīnu tikpat kā nav, kaut gan nav jau nekāds brīnums - katrs otrais ir aizbraucis lielās naudas meklējumos. Jāņi pavisam klusi, nekur vairs neredz neviena liela ugunskura. Kādreiz, kad tie labie laiki bija, kalnos tika dedzināti kārtīgi malkas krāvumi, kuri tad nu arī dega līdz rītam, bet tagad tikai tādas piemājas liesmiņas uz kurām sacept šašliku vien ir.