katrs jautājums trāpīja uzmanīgi aizvien dziļāk un precīzāk dvēselē. Tā pat nebija dvēsele, bet mana dzīve - robeža, aiz kuras paliku es vienkārši viena pati. Daļa, kura ir it kā neatkarīga un nemaināma, bet  tomēr fenomenāli mainīga un adaptīva vienaikus. Kuru neietekmēs ne jautājumu, ne atbilžu kvalitāte.
Es norāvu stopkrānu:
- piedod, dārgā, es neesmu gatava par to runāt. Man vienkārši nav atbilžu uz taviem jautājumiem.
turpmāko ceļu braucām klusējot.

- nāc! īsti čomi dvēselē nelien - teica viņš, it kā uzminot manu noskaņojumu

es ieslīdēju blakus krēslā klusējot
un sajutos drošībā
beidzot