|
Marts 8., 2010
13:15 Man pēdējā laikā (laikam tak no tā nelaimīgā vecuma vai vienkārši no galvas) nekur negribas iet. Citas draudzenes saka, ka viņām gribas jautrību, bet man nekādu jautrību negribas. Gribas, lai ir klusi priecīgi, bet jautrību man nevajag. Varbūt raujos čaulā. Sestdien negāju uz vīna vakaru, aizbildinājos, ka jāmācās, lai gan nemācījos. Tagad sēžu un neeju ar kolēģiem ēst picu, tā es nekļūšu pa integrāli, lai gan te es veca nejūtos. Vienīgas "Elektrā" nejutos slikti, jo tur citi arī nav nekādi ķiķinātāji. Stulbi, ne? Uz jūras malu gan gribētos aizbraukt. Varbūt man ir depresija.
upd. picu tomēr aizgāju uzēst
|
Comments:
Tu jau ilgāku laiku man liecies depresīva. :(
nu nē. tas ir, varbūt liekos ilgu laiku, jo nerakstu, kad priecīgi, taču, ja jau dzīvē sāku staigāt nopietnu ģīmi, tad tas ir kaut kas, tā nav bijis vienmēr
tas takš sezonāli tā noteikts, ka tagad jābūt dižbesim. lai tad, kad viss nokusīs, nepaliek nevienas sliktas domas, jo viss jau izdomāc, visas weenNNazz pārgrieztas unntā.
jā:) būs jaunas vēnas izaugušas :)
man arī tikko vairāk smagi negribas jautrību, tieši kā saki, prieku jā, bet jautrībai izliekas, ka nav jēga, kas atstātu ko derīgu paliekošu, patukša. bet varbūt tas tikai kādā vienā jautrības stāvoklī, varbūt ir kāda pilnvērtīgāka, ar kuru pēdējā laikā nav nācies sastapties.
jā, pilnīgi piekrītu. man ir tikai viena paziņa, pie kā viesojoties vienmēr nenormāla jautrība un no sirds, bet tagad dzīvo parīzē.
bet tak nevar visu dzīvi vienu un to pašu darīt. vajag arī kaut ko pamainīt. :)
mhm, visam SAVS laiks:) nav ko domāt, ka viss iespējams vienā laikā
man pārsvarā gadījies tā, ka tās "jautrības" ir tik skumjas un tādas nekādas neforšas, ka nemaz nav priecīgi. jautrībai vispār nav nekāda sakara ar prieku. t.i., tas, ka ir jautri, nenozīmē, ka ir priecīgi. un tiešām tad jau labāk klusu prieku kā publisku/skaļu jautrību. |
|