te

07:51 pm: Vakar, netīšām iegājis grāmatveikalā, par pāris latiem dabūju Ziedoņa "Rakstu" 10.sējumu "Esejas. Publicistika." Tas rox. 600 lappuses ar izcila dzejnieka pārdomām par dzeju, literatūrteoriju, kritiku, lasītājiem un tā visa saistību. No poētiskiem pārspriedumiem līdz praktiskiem padomiem ar visiem iespējamajiem starpposmiem. Ja kādu tas interesē, silti iesaku nopirkt, pat ja Ziedonis nav tuvākais dzejnieks (man nav). Talants nekļūst mazāks no dzejnieka izvēlētā ceļa vai tautības.

Interesanti, ka ikviena Ziedoņa uzsāktā tēma beigu beigās pāriet pie reminiscēšanas par dzejas jēgu.

Par ko jāraksta?

Pa īstam mēs sarunājamies tikai caur saknēm. Kad galotne runā ar galotni, tad tā ir tiešā runāšana, tā ir ikdienas parastības runa. (Kā tev iet? - Man iet labi.)

Kad galotne prasa augstākai galotnei: "Ko tu redzi?" - un augstā galotne atbild: "Es redzu tālāk sauli lecam un tālāk redzu norietam," - un zemākā galotne atkal jautā: "Un kā tas izskatās?" - tad nav tik svarīgi runāt tiešo runu no galotnes uz galotni. Otra galotne, ja tā nav tik augstu, tik un tā neredzēs un nesapratīs. Ir jārunā caur saknēm. Ir jārunā līdz savām saknēm un tad no savām saknēm uz otra saknēm - līdz viņa galotnei. Caur zemi jārunā! Kultūra ir mūsu otrā redze un mūsu otrā dzirde. Runāšana caur saknēm ir mūsu kultūras valoda. Caur zemi. Caur sakņu pieredzi.

* * *

Par publicistiku un dzeju

Es domāju, ka publicistika traucē dzejai. Pat ļoti traucē, jo no apraksta, no publicistikas nevar distancēties. Ar laiku izveidojas pārāk konkrēta domāšana, un tad es nespēju sapņaināk domāt, abstrahēties. Man nepārtraukti jādomā par problēmām, kuras mani nodarbina. Tas jau ir jautājums par problēmām, kuras mani nodarbina. Tas jau ir jautājums par to, vai ikdiena traucē meditācijai vai netraucē. Pieņemsim, es vakara krēslā gribu izslēgt elektrību un paskatīties pa logu, kamēr satumsīs. Apmēram pusstundu. bet šajā pusstundā man nepārtraukti ir jādomā, ka man jāiet uz veikalu, ka man būs jāstāv rindā. Vai es aizslēdzu pagrabu? Un vai šovakar ūdens krānā būs vai nebūs? Un kāpēc nebūs? Droši vien būs jāpiezvana uz namu pārvaldi. ja namu pārvalde tur nekā nevar līdzēt, kur es dabūšu to, kas man salabos krānu... Bet aiz loga tik skaists vakars! Nekā. Nav vairs skaistā vakar. Cauri! Vārdu sakot, emociju uzbangojums kļūs ikdienišķs, uzbangojums kļūst lietišķs. Un, ja es šos ikdienišķos jauājumus nevaru momentāni nokārtot, bet man tie ir jānokārto, un, ja es pēc nedēļas tos nevarēšu nokārtot, tad tas aizskar manu patmīlību un es cīnišos, kamēr tos nokārtošu. Bet tā es varu nocīnīties līdz baltajām pelītēm. Un tad ar dzeju ir cauri. Jo dzeja ir aprite. Aprite lielākos emociju kritumos un kāpumos. Dzejai ir cita ritmika. Un pāriet citā ritmikā no ikdienišķās ir ļoti grūti. Bet kāpēc tad es ar to visu ņemos? Redziet, publicistika ir viena liela piedzīvojumu meklēšana. Un tie dzejnieki, kuri ikdienas sīkumus spēj pasniegt dzejiski, piemēram, Tālivaldis Treicis, ir ļoti interesanti. Es domāju, ka dzejniekam nepietiek ar to, ja viņš raksta par tiem rajoniem, kuri viņam patīk. Jāmēģina ieiet arī kādā svešā telpā un tur kaut ko atklāt. parasti mēs ejam pa vieglākās pretestības ceļu. Mēs dzīvojam tur, kur patīk, citur ne. Tas ir dabiski un loģiski. Bet mākslai ir arī tāda īpašība - meklēt tur, kur ir balts lauks, vai arī tur neatradīsi kaut ko jaunu, interesantu.

* * *

Par iedvesmu

Svarīgi iedvesmas reizē emociju tūlīt fiksēt uz papīra. Vēlāk tā aizmirstas vai arī, ja neaizmirstas, nerod vairs to vienreizējo vārdisko izteiksmi, kāda tai būtu bijusi pirmajā pārdzīvojuma brīdī. Enerģiju grūti reproducēt, emocija ir glezna, un reprodukcija tomēr ir tikai reprodukcija.

Emociju sprieguma reti pietiek visam dzejolim. Man liekas, ka tikai retu dzejoli var uzrakstīt vienā paņēmienā. Es parasti dzejoli atstāju pusrakstītu, pusiesāktu, puspabeigtu, ja jūtu, ka iedvesma beidzas un ka uzrakstītajā ir jau pietiekams emocionāls lādiņš, lai tas ierosinātu nākamajā dienā atsākt vajadzīgajā emocionālajā līmenī. Citādi iznāk taisīts dzejolis: sološi un jauki iesākts, bet tālāk - spriegums zūd, un mēs sakām - "dzejoli izčākst". Un tā ir daudzu jo daudzu dzejoļu "vaina", proti, tie, emocionālajam spriegumam krītot, izlīdzas ar dzejnieka māku un meistarību. Acīmredzot dzejnieks bijis neatlaidīgs un gribējis dzejoli par varītēm pabeig. Taču laikam šādas paviršas neatlaidības vietā vajadzīga pacietība. Ir tādi zirgi, kas nogriezās katrā mazākā celiņā, domādami ātrāk tikt mājās. Arī dzejolis, zaudējis iedvesmas spēku, šaudās kā zirgs no ceļa nost. Var jau dzejoli ielaist pirmajā tuvākajā celiņā, kas beidzas kādās mājās. Bet tās nav tavējās. Tā ir domu un emociju kūtrība.

* * *
Par mākslas uztveri & dzejas būtību

Ja ir dzeja, ko var saprast (un tā tiešām ir laba, īsta dzeja), tad taču nevajag apbēdināties, ka sirds neņem pretī uzreiz visu. nevajag būt tik negausīgam. Ja jums garšo zemenes, kāpēc jūs gribat, lai arī dzērvenes būtu zemenes, brūklenes būtu zemenes, ievām un pīlādžiem augtu zemeņu ogas? Vai "tīra un skaista dzeja" nav kā zemes pienā uz jūsu galda ar cukura trauku un salvetīti, ko muti noslaucīt? Bet, ja dzejnieks jūs ved purvā, vai jūs nāksiet viņam līdzi? Redzat, jūs jau šaubāties. Jūs tā kā neuzticaties. bet viņš jūs novestu gar akačiem, lai jūs sajūtat ciņa šūpošanos zem kājām, vaivarāju dvingu un iesmeltu rāvu vienā zābakā. Par tādu cenu var dabūt visskaistākās dzērvenes. Bet jūs jau negribat. Tad vismaz neprasiet, lai no turienes jums atnes zemenes! Dzērvenēs ir daudz vitamīnu. Pīlādžu ogās arī ir daudz vitamīnu. Vai jūs negribat kāpt kokā? Kokā arī jūs kāpt negribat. Nu labi, es uzkāpšu un jums salasīšu. Jūs sakāt - nevajag? Jūs neēdīsiet? Tad es tiešām nezinu, ko lai iesāk. Jums vajag zemeņu. Bet zemeņu man nav. Tiesa, man bija zemeņu dārziņš, bet tagad, kad pēc zemenēm tāds pieprasījums (sevišķi kūrortu vietās) un pat spekulē ar tām, es zemeņu lauciņu pametu. man tagad liekas, ka zemenes nemaz nav īstas ogas.

Un vēl man tagad liekas, ka ogas pašas par sevi nemaz nav tā īstā dzeja. Īstā dzeja ir pati ogu meklēšana un lasīšana. Tāpat arī - sēņu. Kad jums ir lielāks prieks un baudījums - kad jūs ar aizturētu elpu gaidāt pirmo baraviku parādāmies vai kad ejat mājās ar pilnu sēņu grozu? Un kas jums sapņos rādās: skaistas sēnes sūnās - pa vienai, prieks aiz prieka - vai pilns sēņu grozs? Vai varbūt jums rādās sapnī marinētu baraviku burciņa? Es jau nezinu, cik jūs esat lietišķs cilvēks. Man sēņu prieks rādās kā mazas cepurītes rīta miglā.

Jā, dzeja ir pati sēņošana un ogošana. Dzejnieks aved lasītāju tādā silmalā un saka: te ir baravikas. Īsts, manīgs lasītājs ar savu groziņu pazūd tūliņ aiz uzkalniņa, bet nemanīgais prasa: "Kur ir? Kur ir?"- un nāk tev pa pēdām, činkstēdams kā mazs bērns. Viņam nav lasītāja kaislības, nav, kā tautā saka, "sēņu acs". Dzejnieks ved pa taciņām savu lasītāju vērī un saka: te ir mellenes. Vai ved tīrelī un saka: te ir dzērvenes. Bet jāatrod tev pašam. Kam nav "ogu acs", kas negrib locīties vai tupēt gar ciņiem, tie nāk vakarā mājās pustukšiem kurvīšiem un sūdzas, ka neviens viņiem nav palīdzējis kurvi pielasīt. Esot tikai vests pa kaut kādiem zigzagu taciņiem, tad pamests un tīrelī nomaldījies. Bet tie, kas nāka ar dienu apmierināti, zināt, par ko runā tie? Ne jau par dzērvenēm grozā, bet kā tās atraduši. Jā, paklausieties, kad nāk sievas no meža! Stāsta, pa kuru taciņu gājušas. Un tad atradušas tādu vietiņu, tāādu vietiņu! Un aiz tās tur - tiaki atrast gan ļoti grūti, nevar tā iestāstīt -, aiz tās tur - tik lielas kā īkšķu gali! Nudien. Un vēl tāda lasītāju kategorija, kas arī nāk reizē ar citiem it kā pilnu grozu, bet, raugi, zem ogām - savīkšķīts lakatiņš vai sūnu kumšķis. Ogas - pāri. Lai ātrāk grozs pilns. Tāpat kā citiem. No šitiem lasītājiem es visvairāk baidos.

(..)

Mēs palikām tajā vietā, kur dzejnieks ieved lasītāju vērī vai tīrelī un saka: meklē nu! Daļa tūliņ iet mājās, taūc lielākā daļa meklē un atrod, bet daļa meklē un neatrod, un par tiem mums, dzejniekiem, gan laikam rūpe jātur. Es jau agrāk par to kaut kur rakstīju: ja tu esi Ansītis un ved Grietiņu mežā, tad tev jāzina, kā viņu no meža izvest laukā. Un nav ko putnus vainot, ka tie maizes drupatiņas - atpakaļceļa zīmes - izknābājuši! Metot savas asociatīvās dzejas cilvas, jāatstāj balti akmentiņi kā mazi loģiski akcentiņi: ja lasītājs negrib tev lēkāt līdzi, lai vismaz tiek atpakaļ, ne savu, ne tavu loģiku neapvainojot. Akmentiņi būs tie jūsu komunikabilitātes punktiņi.