šodien nosēdēju kādu stundiņu slimnīcā pie avārijā cietušā jaunekļa (garāmejot, bija jāiet tai pašā mājā uz laboratoriju pēc asinsainas). noplaucis džekiņam, ticis cauri ar vieglu smadzeņtrīci (kā pagaidām rādās vismaz). bet ne par to ir stāsts.

stāsts ir par to, ka mājās pārnākusi, kā jau mūsdienu jaunkundzei klājas, aplūkoju jaunekļa profilu oranžajā, un ne ta nosmējos, ne ta paraustīju plecus vieglā izbrīnā - vienojošais ķēdītes posms starp mums, protams, ir manas mīļākās grupas mīļākais basists (ogres scēna taču nav nekāda ūberplašā), taču abi jaunekļi apgalvo, ka nav pazīstami. nu, ne gluži nav pazīstami, bet "ai es viņu nezinu".

un vēl es aizdomājos par pasaules netaisnību. nudien nezinu, vai sēdētu stundiņu pļāpātu ar nepazīstamu meiteni slimnīcā šādā pašā situācijā, arī tad, ja viņa būtu tikpat jauka un simpātiska un sakarīga kā šis jauneklis, un es izjustu tādu pašu volkschuld kā šajā situācijā (tipa pie mums tač brauca, un tagad vienam pašam svešā pilsētā slimnīcā jāguļ). šķiet, ka mani mātes instinkti labāk darbojas uz maziem zēniem nekā meitenēm. nu vai arī man vienkārši patīk mazi zēni. figviņzin. es laikam tomēr balsotu par mātes instinktu. jo principā mazi zēni man vislabāk garšo cepti uz iesma.