cilvēks uz skatuves

dīvaina ir tā cilvēku ķīmija. ar citiem atliek pavadīt kopā 5 min un jau gribās tikt prom, bet ar dažiem cilvēkiem laiks skrien pārāk ātri. vakar iekāpu vilcienā un satiku Mārci, kā rezultātā visu ceļu pavadījām raustoties krampjainos smieklos un runājot absolūtas muļķības (savādāk nemaz nemēdz būt, kad tiekam kopā) mana vēlme pēc miega izplēnēja gaisā. beigās viņš vēl pierunāja, ka jāiet kopā iepirkties uz Rimi, jo jānopērk HIT cepumiņi, bet tā kā man vajadzēja alus rauga tabletes, devāmies uz pilsētas pasāžu ķemmēt maximu un ģimenes aptieku. lielisks vakars un pastaiga līdz mājām. Savukārt, no rīta braucu kopā ar Mārtiņu (vēl viens unikāli lielisks cilvēks, kuru es apbrīnoju:). atkal jaukas 50 min brauciena un ne mirkļa miegainības vai vēlmes aizbēgt. Tātad ne tikai manī ir vaina, kad pēkšņi rodas nepārvarama tieksme bēgt prom un pagaist, kad ieraugu, kādu pazīstamo. man vienkārši tracina tās standarta sarunas starp pazīstamajiem - kā Tev iet? kur tagad mācies? ko dari? kur strādā? blā, blā, blā.. man to nevajag! ir vajadzīga apusēja vēlme komunicēt un simpātijas. diemžēl bēgle manī nekad nezudīs, jo tieksme pēc vientulības ir pārāk liela, īpaši, ja tādas iespējas nav. praktiski dzīvoju publiskā telpā, bez iespējas nolīst no skatuves, tāpēc reizēm izvēlos ignorēt un neredzēt apkārt esošo publiku - mājās, autobusā, vilcienā, trolejbusā, augstskolā, atkal autobusā, atkal vilcienā, atkal autobusā, atkal mājās. nepārtraukts aplis ik dienu, bez iespējas baudīt klusumu kaut mirkli. un tagad jau, ja kādreiz nejauši sagadās, ka esmu uz mazu brītiņu viena darbā vai mājās, pārņem spocīga sajūta, jo jau aizmirsies, ko darīt šādā situācijā. p.s. Zane, es Tevi apskaužu par šo nedēļas nogali!