piecelties četros pēcpusdienā (tas ir normāli, ja gulēt iet astoņos no rīta), aizslāt uz veikalu un nopirkt konfektes "rīts".

bet es nudien nesaprotu, kāpēc tad, kad man kāds zvana pa telefonu cilvēces vairumam pilnīgi pieņemamā laikā, nu tur ap desmitiem rītā piemēram, un prasa "vai nepamodināju?", "vai negulēji?", es nezin kāpēc mūždien samelojos un saku, ka negulēju, ka nepamodināji. for no reason at all, jo taču tas, ka es godīgi pateiktu, ka gulēju, absolūti neko nemainītu. toties esmu iemanījusies šajās miegvidus telefonsarunās bīdīt lietas pavisam sakarīgi. spēju noorientēties, kurus tulkojumus pieņemt, kurus atteikt. tikai pēc fināla pamošanās neko neatceros. taču visu atgādina darāmie darbi, kas sakrituši meilkastē. vo, menedžments.