Idejai piekrītu. Vienīgais skumji-neizbēgamis punkts ir attīrīšanās pārāk tālu prom no agrāk svarīgiem sociāliem kontaktiem.
No vienas puses labus & uzticamus draugus/dvēseles radiniekus daudz nevajag - no otras, - ir visai liels risks attapties kā apgarotam-dīvainim-eremītam.
Jā, viss iet uz labu, cita varianta nav.

(Reply to this) (Thread)

uz kopeejaa fona, manliekas, shis ir nebuutisks siikums, viss kustas. tie kas kaadreiz bijushi draugi, var gadiities, ka attaalinaas, bet varbuut veelaak abi atkal tuvojas

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Galvenokārt domāju par to universālās Vienatnības sajūtu (kas brīžiem robežojas ar Vientulību). Tā ir ļoti vērtīga relatīvi īslaicīgā t.s. škīstīšanās periodā, bet ir visai mokoša lieta ilgtermiņā (kas atkal ir ciešanas). Tādējādi iznāk, ka ciešanu aplis iegūst daudz plašākus apmērus & varam sākt runāt gandrīz par savas (iepriekšējo dzīvju) sliktās karmas atstrādāšanu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

1) jaa

2) kas ir `iislaiciigs shkjiistiishanaas periods`?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Laika ziņā visai nekonkrēti - no dažām stundām līdz dažiem gadiem. Jo ilgāks laiks, jo vairāk iespēju transformēt & paplašināt apziņu.
Pēc idejas - iz-dzīvošana cauri iekšējai naktij vai saplūšana ar savu ēnu.

(Reply to this) (Parent)