| Nov. 21st, 2007 12:27 am arizona dream part III vēl joprojām līst.
visas spēles uztveru kā krievu ruleti, raudu tikai un vienīgi sarunājoties ar vienu cilvēku, toties pietiekami, lai kompensētu pati sevi, smaidīt es kādreiz atteicos, jo nepatika mani zobi (nepatīk vēl joprojām, bet tagad tāpēc biežāk lecos, ar domu- izsitīs, tikšu pie citiem), ļoti gribu uz latviju, bet gribētu vēl vairāk nebijis tur viņa vai vismaz bijis pa īstam, es gribu vārtīties sniegā, es gribu ieelpot mazās matu smaržu, vēl es gribu cept piparkūkas, savu wonderland gultasveļu, nosalt uz jumta, kad pār rīgu snieg, vai vēl labāk- nenosalt, jo esmu aizņēmusies kādu kas sasilda, kamīnu, karstu šokolādi, kaķus pie kājām, iet gulēt ar sajūtu, ka vērts pamosties, cimdus, es gribu valkāt cimdus un pazaudēt peļķēs, es gribu dzert lētu šņabi ar saviem černobiļas zaķēniem, es gribu kādu apkampt un negribēt atlaist, ne tās muļķīgās pārbučiņas, kas neaizskar ādu vai, ja aizskar, tad lai karātos sausā gaisā kā provokācija, virszemes transportu, jūru, zili atsalušus kāju pirkstus, iemigt siltumā, iet uz kino un lasīt ģērbēju vārdus, es gribu tēvē maximas reklāmas, es gribu mājās, es gribu piederēt tā, ka mani atraujot, būtu kā atraut biti no koduma vietas. es gribu brīnumsvecītes, un pat ja nemāku pierakstīt izmisumu, tad sadzirdu pati, jā un jā un jā, es būšu sestdien pie tevis, un un un izlikšos, ka esmu pie vietas.
hemingveju citējot, parīze tā vai tā ir ar mani.
bet ko gan cenšas apmuļķot meitene, kas asarām acīs lūdzās, lai viņai spānijā uz jāņiem ar lidmašīnu atsūta savītušas margrietiņas.
es reiz teicu, ka man nepatīk atgriezties. bet bija detaļa. agrāk vai vēlāk bija jāatgriežas, bet šobrīd es pat vairs nezinu kurš flight ir allee un kurš retour.
miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts. arlabunakti, varbūt rīt būs citādi. Leave a comment    |
