tethys_

Sveikas, mīļotās depresijas, pašnāvniecisku domu un pilnīga bezspēka mājas. Kā pirms dažām dienām iesita, kamēr balansēju uz bedres malas, tā iekritu un paliku. Pēdējā laikā biju iemācījusies balansēt uz malas, varbūt iekāpt tādā kā bedres priekštelpā, un arī tas jau ir slikti, bet depresijas stadijas bija kļuvušas pietiekami paciešamas. Šī, kas tāpat jau bija dziļāka kā iepriekšējās, saņēma papildus spēku un enerģiju, un ir iegrūdusi mani tādā sajūtu bezdibenī, ka liekas, izejas vairs nekādas nav no tā. No rīta vēl izspiedu kādu atvadu smaidu, bet šobrīd vairs nav spēka.
Jau cerēju, ka vismaz šitik šausmīgas izjūtas vairs nebūs kādu laiku jāpiedzīvo, bet viss ir atpakaļ kā tajos laikos, ko man ir bail un traumatiski atcerēties. Vairs nevaru kājas pavilkt, krūtīs mājo tik melns, bezcerīgs izmisums, kas aprij pilnīgi jebkādus mēģinājumus stutēt sevi augšā. Brīžiem melns sagriežas gar acīm, citos brīžos nevar elpu ievilkt, liekas, ka nosmakšu, nevaru piecelties, nevaru aiziet padzerties, nevaru pat pacelt krūzīti. Kā es novēlētu visiem, kam liekas, ka depresija nav slimība, bet izlaidība, izjust kā tas ir, kad no emocionālām sāpēm nevar krūzīti pacelt un elpu ievilkt.
Smagākais būs vienai, bet otrs smagākais - nespēt arī būt ar kādu, jo nav spēka nekādām maskām, nekam nav spēka, nav spēka kādu uzklausīt, nav spēka kādu saprast, nav spēka pat padomāt par kādu. Tāda es nevienam neesmu vajadzīga un to no sirds saprotu.
Kāpēc lai es būtu..?