| |
[Oct. 2nd, 2011|12:44 am] |
Iegāju pa durvīm jaunā guļbūvē, un man uzreiz tur patika.
Uz galda virknējās pudeles, salātu bļodas, smalkmaizes, stūrī tika uztādīta karaoke, džakuzi tika mērīta ūdens tempertūra, pirtī mērcējās slotiņas.
Vispakārt mētājās atvērti laptopi, stūros lādējās viedtelefoni, kuriem nav lemts izdzīvot pat nožēlojamas 12 stundas, žaketes pamazām no dažāda kalibra pleciem pārvietojās uz pilnīgi vienādiem krēsliem un pakaramajiem. cilvēki dalījās mazās grupās, šķirstīja papīrus, diskutēja, žestikulēja, smējās. Kādi laikam pat dejoja.
es nepazinu nevienu. Nu labi, gandrīz nevienu. Tāpēc viņa apsēdās man blakus un sāka dot īsstāstus par katru. Ar vienu no stāsta varoņiem saskatījāmies. Kontakts bija uzreiz.
- Ar viņu labāk neielaisties, jo... - viņa teica
Bet bija par vēlu.
Viņš apsēdās blakus un bārstīja tēzes. Kā testējot. Uz kaut ko atbildēju, uz kaut ko rezervēti klusēju vai atbildēju ar pretjautājumiem. Jo ilgāk ar viņu runāju, jo precīzāka man radās sajūta, ka viņš bija visīstākais cilvēks, kurš šajā vakarā bija jāsatiek.
- es tev piezvanīšu, apsolu - teicu, kad satvēru viņa vizītkarti. - bet tu pasaki, kādi riski no tā izriet? kāpēc ar tevi nevajag ielaisties?
Un viņš arī izstāstīja... Stāsta savu daļu. Ļoti vērtīgu, jo to nekad nevarētu iedot neviens nejauši piesēdies garāmgājējs |
|
|
