Pirms daudziem gadiem gadījās ar izlasīt Borisa Akuņina "Azazelu", un ilgi nevarēju noticēt, ka tas sarakstīts mūsdienās. Pārlieku jau nu krievu valoda bija senlaicīga. Turpinājumus lasīju jau ar nelielu vilšanās sajūtu, jo, lai arī galvenais varonis bija tas pats, un sižets ne mazāk aizraujošs, valoda bija kļuvusi mūsdienīga, pagalam ikdienišķa. Un tagad, pēc ilgāka pārtraukuma, atkal manās rokās nonācis kāds "akuņins" - "Вся жизнь театр". Ak, vai! Ak, vai... spiegu kamera ar pogā iemontētu "gaismjūtīgu objektīvu", fotobinoklis - aplūko interesējošo un, vajadzības gadījumā, uzreiz nofotografē, vidēja ranga žuļika aizbraukšanu automobilī piesedz miesassargi otrā aumomobilī (nez vai pirms 1. Pasaules kara Maskavā bija divi automobīļi?), aktierus dēvē par "stāriem", bet svinīgās uzrunas par "spīčiem" - pagalam amerikāniski, gribētos domāt, ka tolaik Krievijā bija vairāk Eiropā pabiiušo, no kurienes tad arī ievazāja visu jauno, arī valodā, tāpēc lielāka ticība būtu kam franciskam vai vāciskam, utt. utt. Esmu pusē, bet sāku šaubīties, vai tikšu līdz galam. It kā interesanti, ar ko beigsies, taču Staņislavskis manī nebeidz aurot: "Neticu!", un ar katru lappusi arvien skaļāk.