nu esmu, esmu es viens piekasīgs bābietis. jau kādu stundu nevaru izdzīt no galvas domas par ļ.cien. skatuves mākslinieces dinas kuples tv etīdi "selmas lāgerlēfas pateicības runa, nobela prēmiju saņemot". pa ausu galam izdzirdot šito pa tv, es vispirms dikti nopriecājos, ka atpazinu tekstu, varoni un situāciju pēc pāris pirmajiem teikumiem (atmiņā šī pateicības runa nezin kāpēc stāv kā kanonisks teksts, laikam būšu sagrābstījusies tādas muļķības vai nu zviedru literatūras, vai teksta analīzes lekcijās, katrā ziņā katrs vārds likās ļoti pazīstams, un galvenās runas tēzes es nostāstīju dzīvesbiedra kungam jau trešā teikuma laikā, kaut gan tas viņu ne mazākā mērā nespēja aizkustināt vai vispār jelkādā veidā pievērst viņa uzmanību). taču viss mans pacilātais noskaņojums izgaisa kā nebijis tai brīdī, kad uzskaitot tēvzemes dzejas dižgarus, kam nu selma ir milzu pateicību parādā, izrādījās, ka kuples k-dze neko rūpīgi nav iegaumējusi uzvārdus. nu iekoda man tas, ka tegnērs (ar uzsvaru uz otrās zilbes, pa franču modei) bij pārtapis par tengeru (ar uzsvaru pa latviešu modei, uz pirmās zilbes). nu tas tā kā puškinu par pšukinu nosaukt, vai veidenbaumu par veibendaumu. nu kas tur, sīks gariņš, padumaješ, liela muiža, kurš tad tādus sīkumus ievēro. tfuti.