| zieds sūrdu metafizikai |
[9. Nov 2008|10:08] |
cilvēku iesīkstējušie spriedumi, kas vienā mirklī iesīkst pavisam un tiek godāti par zināšanām, ir klapes, iemaukti un pātaga vienlaikus. kāpēc uzskatīt, ka ltv1 pārraidītie likteņa līdumnieki ir vienīgie visā visumā? pavisam elementāri, vatson, tie vai kaut kas stipri līdzīgs pavisam droši eksistē arī kaut kur citur.
kaut vai dullā daukas dēļ. drošās zināšanās iesprostotie ļaudis ierēc par džeku un saka, ka viņam ir konkrētas problēmas, jo viņš atšķirībā no pārējiem var saskatīt pasaules malu, redz arī ceļu, kā tur nokļūt un nekaunas ar šiem atklājumiem dalīties publiski. tādējādi vienā gaišā dienā, gana izsmiets un pazemots, dauka paņem tēva laivu, noairē to nost no pasaules vietā, kur tā beidzas - t.i., pasaules malā, krīt, līdz nokrīt uz kādas citas planētas, uz kuras mitinās cilvēkveidīgi radījumi, kuri vēl neprot runāt. dauka viņiem iemāca latviešu valodu, ievieš dievturību un ierāda filmēt likteņa līdumniekus pēc vecās derības motīviem. vienīgi valstsvētkos viņi noteikti nedzied par nejēdzīgu laimēdiešanu, bet ko stipri metafiziskāku, kaut ko par domas brīvības un netveramības dabu, piemēram aspazijas "pasaciņu".
jājunjājunneapstājas, zemesvirsūnavtaimājas
sapņibeidzas projāmjāaizsteidzas |
|
|
