Melnais caurums... -

Kāpēc šis pienākums ir tik uztraucošs(uzdūros šim ierakstam un jutu, ka jāizpilda vēlme to pajautāt?

(Reply to this) (Thread)

Pati par to brīnos... Un tas mani uztrauc vēl vairāk... Kāpēc es tik dikti uztraucos par ikdienišķām, sīkām lietām... Kā es varu cerēt atgriezties darbā, ja izrādās - nemaz neesmu tikusi visai šai nejēdzībai pāri...

Laikam man būtu atkal jāatstāsta bijuši notikumi, lai varētu saprast... :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man ir bijusi nespēja ilgi saņemties uz kaut ko, par ko daudziem pat prātā neienāktu, ka tas varētu sagādāt jelkādas problēmas. It sevišķi man. Bet tās nav radījušas uztraukumu. Tikai vēlmi ieiet dziļāk savā tumsā un redzēt pasauli satumstam tāpat.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:( Tas ir skumji... Lai gan, skatoties kāda tā tumsa ir... Dažkārt tumsa ir daudz tīkamāka kā gaisma... Miers, klusums, neierobežotas iespējas savā prātā pabūt visur... Neviens tak netraucē... Ja tumsa ir sava veida dvēseli dziedējoša meditācija, tad es esmu tikai par...

Runājot par manu uztraukumu... Tas ir garš stāsts... Bet īsumā - es ciešu no panikas lēkmēm... Un tām nemaz nav vajadzīgs ellīgi nopietns iemesls, lai sāktu trīcēt rokas un pazustu spēja sakarīgi domat...
Līdz šim es domāju, ka pie vainas ir pārslodze... Darbs, zini... Negulētas naktis, nepārtraukta skraidīšana, stress, ko rada klienti un tā tālāk un tā joprojām...

Nu jau no septembra beigām dzīvojos bez darba... Atpūšos, ka teikt... Viss bija labi... Nekādu lēkmju... Miers un klusums iekšā... Tik tiešām izbaudīju savu laiku un dzīvi apkārt... Domāju, ka esmu tikusi tam pāri... Ja jau tik ilgu laiku miers... Un ja jau pie vainas bija iepriekšējā darba vieta (aizgāju no turienes), tad taču jābūt ok... Bet še tev...

Vakar nācu pie secinājuma, ka ne jau darbs pie vainas... Ne jau bildes sūtīšana mani uztrauca... Bet persona, kam tā bilde bij jāsūta...
Taisni riebjas... Publiskais fui man... :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nevajag skumt par maniem retumis uznākošajiem antisociālajiem-antieksistenciālajiem mirkļiem, jo tie ir tikai pārejoši. Un tumsa ir pats labākais sajaukums no abiem dzimumiem ar emocionāli kaislīgakajiem (kā arī maigākajiem) dzīves mirkļiem izbaudītiem tajā.

Paldies, ka padalījies. Tu varbūt esi viens no tiem cilvēkiem, kam miers ir vajadzīgs nedaudz vairāk nekā citiem. Īstenībā, miera trūkums, šķiet, ir hroniska šīs pasaules kaite, ko daudzi apzinās, bet neko lietas labā nedara, lai nevajadzētu pārtraukt skriet pakaļ savām kopējās apmātības iedvestajām himērām.

Šī persona laikam ir īpaša.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Gribētos palikt apakšā milzīgu LIKE zīmi zem Tavām vārdu spēlēm... Īsta bauda lasīt tādus smadzeņu mežģus...

Par mieru Tev pilnīga taisnība... Šī pasaule skrienun griežas pārāk ātri... Es nespēju pagūt apsmadzeņot un izfunktierēt visa notiekošā jēgu... Nē, ne materiālā ziņā... Tas drīzāk ir tā - eh - nu kā lai pasaka... Filozofiskā arī gluži nē... Man šķiet tāds vārds nav izdomāts, ar kuru raksturot to lietu, ko man patīk darīt... Bet tas ir nesteidzīga laika ietilpīgs process... Un kad visi šitā skrien un dzenas pēc pasaulīgām baudām un materiāliem labumiem, man gribas bļaut:"Apturiet šo pasauli!!! Es gribu izkāpt!!!" Un tad nu nakts pastaigas ir vislabākis...

Šī persona ir īpaša tikai ar pārāk augstu testosterona līmeni asinīs, kā rezultātā manās smadzenēs ir notikusi ķimiska reakcija, kuras blakusefekts ir paaugstināta nervozitāte, paatrināta sirdsdarbība, nosliece uz bloķetu loģisko domāšanu un vispārīgu veselā saprāta došanos brīvdienās...
Kam negdās... :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ak, testosterons. Cīnies ar to vai ļaujies tam, bet neciet no tā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kā tad nez ar to var cīnīties... Neelpot caur degunu? :D :D Smejies, nesmejies - nav ne mazākās nojausmas...
Ļauties būtu visstulbākais, ko vispār var darīt... Vismaz šajā situācijā...

Laikam jāsaēdas kaut kādas nomierinošas tabletes pirms šodienas kursiem...

(Reply to this) (Parent)