11:29 am
Nu nēēēēēēēē... Es pavisam noteikti negribu mājās pulsteni ar kāda sava elka ģīmi uz tā...
~S.A.-M.~
-Tēt, es neēdīšu medu, tas ir ziedu dzimumorgānu izdalījums.
- Dēls, vispār jau tu pats arī esi dzimumorgānu izdalījums.
~Talafiss~
Paēdu pusdienu un sajutos tīri nejauki... Laikam par daudz tika... Un uz paciņas rakstīts, ka tā ir porcija vienam cilvēkam... Tur jau laikam ar tā problēma, ka - cilvekam... Manam vēderam, pēc vakardienas sarunām ar kurkstošo krupi, šitamā porcija tā kā par lielu...
Un tad vēl es attklāju kāds cirslītis esmu... Tikai tagad sapratu, kas tas 'QWERTY' tāds ir...
~S.A.-M.~
Saule pārāk dzēlīgi spiež pakrūtē...
Prasās pēc kāda miglas blāķa, pēc kāda, no debesīm nokāpuša, zibeņojoša lietus mākoņa...
Mūžīgā apkārt klaiņošana sāk nogurdināt... Neapmierinātība... Piepildījuma trūkums... Visa pastāvošā bezjēdzība sāk iesvelt manī dusmas...
Nomierinies... Nomierinies...
Nevaru...
Šķiet, kas nelāgs briest aiz robežām...
Nemiers... Nemiers...
Saules dzēliens pārvēršas haosā, kas griž riņķī visu vēderu...
Pīpes dūmam nav smeķa... Viss tikai kļūst vēl nejaukāks...
Varbūt tomēr jādodas paklaiņot... Un, ja nu klaiņošana nav pie vainas... Un, ja nu klaiņošana palīdz...
~Talafiss~
Reizēm man patīk paplātīties, kādus es pašportretus taisu... Un neba nu ar izstieptā rokā pret spoguli pavērstu debīlo...
~ Preciousss ~
Kurš teica, ka kaķis nevar būt cilvēka labākais draugs... 
Nu i te arī pārējās...
http://ifakti.lv/news/kara_kaki_11_bilde
Gribi dr skatīties inetresantas bildītes..? (tādas, kā, piemēram, zem tiem interesantajiem faktiem)... Skaties... Bet komentārus nelasi... Viena vienīga vilšanās latviešu tautas intelektualajā līmenī...
Ko??? ko viņš ar to suni izdarīja???
http://ifakti.lv/news/tevs_nosava_un_iz
Es ļo-ti atvsinojos... /apkārtējiem, bet vairāk jau pati sev/... Bet šodien es ne-va-ru... Pēc vakardienas 30 jūdžu ekspedīcijas, man sāp sēžamgals... Taisni vai kauns par sevi sametas... Esmu galīgi aizmirsusi staigāt...
Bet tagad vismaz zinu uz kurieni iet, kad nav citur kur iet... Zinu, kur atrast mieru un klusumu... Kur paslēpties no bļaujošās realitātes...
Ja kāds, tomēr kādreiz saņemsies un atbrauks pie manis ciemā, tad tam kādam pavisam noteikti jābūt gatavam vienu dienu pavadīt ejot, ejot un ejot... Un tad kāpjot, kāpjot un kāpjot... Augšā un lejā, augšā un lejā...
Bet tas ir tā vērts... Izbaudīt atkalredzēšanās prieku... Vai nu arī kāda cita iemesla dēļ... Galvenais, ka cilvēkgaļas apgrozība apkārtējā teritorijā tiek samazināta līdz minimumam... Atliek tikai izvēlēties piemērotus laikapstākļus - tādus, kas cilvēkgaļai netīk...
~ S.A.-M.~
Esmu mājās no Tripa... Tagad tik jāsaliek pa plauktiņiem, kas un kā...
Vieta tā kā šķita pazīstama... Iru drošs, ka esmu tur bijis jau agrāk... Tik neatminu kādos piedzivojumos caur to miestu bridu... Tik šoreiz tur bij dikti daudz ūdens visapkārt... Urdziņas, tērcītes, strautiņi... Lērums dziļāku un seklāku peļķu.. No kurienes uz kurieni - nebij saprotams... Tikai nerimstoša čalojoša, šalcoša kustība... Un, protams, neizbēgamie dubļi.. Zeme tik mīksta, ka katrs pauguriņš zem soļiem jūk un brūk...
Tā es grimdams un cīnīdamies ar zemes pikučiem, klamzāju uz Lielā Tīreļa pusi...
Tur pavērās varen dīvains skats... Ļautiņi, satupuši uz uzkalniņiem, vēroja kā lielais ūdens no austrumu puses, neatlaidīgi un neatturami veļas pāri Tīrelim... Plūst un nes sev līdzi dubļu lēverus... Noārda savā ceļā visu, kas pagadās... Aiznes siena gubiņas... Izrauj krūmus ar visām saknēm... Nolīdzina pakalniņus...
Uzklumpurēju kādā paugurā... Turpat uz korītes tupēja pāri jaunu puisiešu... Jautri smējās un tērgaja par sazin ko... Ne vārda nesapratu... Laikam kāds man nezināms Tīreļa rietumgala dialekts...
Zeme man zem kājām iebruka... Nošļūcu līdz pašai lejai, tā, ka teju kājas dubļainajā žampā izmērcēju... Bet šamie abi nelikās traucēties... Turpināja ķiķināt un bakstīt viens otru ar kokā grebtajiem ceļaspieķiem...
Kaut kā nebūt uztrausos atpakaļ augšā... Piecēlos kājās un pavēros uz rietumpuses ceļmalas kokiem... Tur stāvēja mana vecāmāte... Uz elokņa uzlikts klūgu goziņš, pārklāts ar linu dvielīti... Ar otru roku, līksmi smaidīdama, māja man un aicināja brokastā...
*samet nošmurgātās, dubļainās drēbes grozā aiz durvīm*
Izmazgās vēlāk... Tagad jāpiestumj pīpīte un jāuztaisa rīta piens ar kafiju... Pēc tādas dubļu cīņas nogurums diezgan savilcies kaulos...
*uzliek katliņu ūdens uz uguns.. sameklē tabakas dozīti un sagatavo pīpīti*
Pasēdēšu drusku uz sliekšņa... Pavērošu Arturu... Un tad uz kādām stundām četram, piecām slēgšu savas Migas durvis no iekšpuses...
~ Talafiss ~
Pašsuģestija... Neapzināta iedomu realitātes meklēšana... Apsēstība...Paranoja... Katrs atsevišķi vai visi kopā...
Pastāv vēl apziņa, ka tas ir tikai VĀRDA radīts tēls... Atspulgs skatlogā... Virsraksts avīzē... Fantāzijas sapņu burbuļi... Rozā ziloņi vai vējā piepūsti celefāna maisiņi...
VĀRDS... pavisam parasts cilvēka vārds... Tāts pats kā mans, Tavs vai kaimiņu Pēča vārds... (man gan kaimiņos neviens Pēcis nedzīvo) Tikai šis VĀRDS, šis viens vienīgais VĀRDS ir sācis mani vajāt... (nav pirmā reize... pirms drusku vairak kā gada bija cits VĀRDS, kas mani vajāja vai ik uz soļa...) Uz grāmatu vākiem... Avīžu pirmajās lapās... Zem attēliem žurnālos... Filmās... Cilvēku mutēs uz ielas...
Katrā solī dip VĀRDS... katrs pulksteņa tikšķis kā VĀRDS... Baznīcas tornī zvans izdun VĀRDU... Vējš durvju spraugās svelpj VĀRDU... Rīta migla zīmē VĀRDU ap kalna kori... Domas ap VĀRDU vien pinas... Sirds pukst VĀRDA vārdā...
Bet šis VĀRDS ir tikai ilūzija... Dvēseles tuksneša mirāža... Kādēļ tas nepārstāj mani vajāt...
~ Preciousss ~
Ou.... Tad redz kāpēc... Tas tiešām visu izskaidro... Manu holideju galīgi neholidejisko pašsajūtu...
P.S. Virtuāls apskāviens manam sirmajam draugam vārda dienā... Ja nu Tu kādā brīdī parādies šeitan, iemet man kādu savu ģeogrāfiski fizisku adresi... Lai es tā kā varētu, kā vecos labos laikos, aizsūtīt sveicienu aprakstīta papīra formā...
Navigate: (Previous 20 Entries)
