Sūrreālisms - Kāda velna pēc es vispār fotografēju ar analogo tehniku?

Ik pa laikam pieķeru sevi, uzdodam šo jautājumu sev. Nē, muļķības – to jautājumu man uzdod kādā konkrētā apveidā, subjektā, tēlā vai personībā/individualitātē netērptais laiks. Tas nepārspējamais mobilais kravas pacēlājs, kas spējīgs visas Zemes izgudrojumus pārorganizēt, kraujot no viena gadsimta otrā, konsolidējot noderīgo, atmetot lieko, darot to relatīvi milzīgā ātrumā. Pēdējais šo jautājumu man uzdeva ar pozitīvu vērtību mērāmais spams, proti, saņemta elektroniskā vēstulīte par to, ka iekš Dirty Deal 14. novembrī tiek rīkots runātīgs pasākums ar nosaukumu „Lēnā fotogrāfija: konstruējot laiku ar analogām tehnoloģijām digitālā laikmetā”.
Jā, paldies, Tev, tēmas nosaukum, jautājums uztverts, mēģināšu atbildēt.

Patiesībā viss jau ir relatīvi vienkārši – atbildi veido vairāku apsvērumu kopums + mazliet iz manis kā subjekta vēstures. Ir kaut kāds 2006. gads, dzīvoju komunālajā dzīvoklī. Dzīvoju viens divās istabās, no kurām viena ir caurstaigājamā (darba), kurai cauri ved manas gaitas uz dzīvojamo istabu. Pēc dažiem gadiem izpalīdzu bijušās māsai, piekrītot izmitināt viņu kādu laiciņu tajā caurstaigājamā darbistabā. Bet mazā pīzdiņa pavelk līdzi divus urlatus-vulgaris, kuri nesaprot ne latviski, ne matom – dzīvojās te kādu laiku, krizdami uz nerviem ar savu neandertālismu. Beigu galā izšviŗņīju jautro kompāniju nafig ārā, kādu mēnesi pēc tam vēdinot vēl telpas. Aiz sevis šie atstāja dažus priekšmetus. Viens no tiem bija PSRS izlaiduma foto maciņš, kas karājās kā dekorācija pie pievilkšanās stieņa. Paņēmu pačekot saturu un skatos – kamera. FED-2. Ņēmu pētīt un ostīt neatkārtojamo smaržu, kuru veido aizgājušo paaudžu metāls, eļļas un ādas smarža. Pavelkos uz to. Uzvelku „filmiņu” un spiežu slēdzi – skatos, ka aparāts ir darba kārtībā. Netā atrodu manuāli un sāku aparātu ķidāt. Uzduros kādai neatkārtojami informatīvai lapai – luminous-landscape.com un, turot FED-2 rokās, visu sasodīti patīkamo nakti, lasīju dažādus „how-to” un „understanding series” rakstus, kas vērsti uz 35mm filmu fotogrāfijas apgūšanu. Nākamajā dienā nopirku filmiņu, ielādēju kamerā un turpināju lasīt resursu, uzzinot to, kas uzzināms par tādām tehniskām lietām kā diafragmas atvērums, fokusa dziļums, fokusa attālums, reciprocity failure, fotografējot tumsā (kas bija un arī tagad ir viena no manām pamatinteresēm), slēdža ātrumiem, objektīviem un ko tik vēl ne. Tā teikt, visus fotografēšanas pamatus no A-Z – no kameras līdz tam, kādas graudainības, firmas filmu piemērot konkrētam darbam. Tā teikt, foto pašmācības 3 dienu kurss. Lasot šo resursu, arvien nepievilcīgāks kļuva manā rīcībā esošais Samsung digiziepis. Bet nu, ej un salīdzini pilnībā savai iegribai konstruējamu, laiku izturējušu instrumentu ar kaut ko automatizētu, tavu gribu īsti nerespektējošu plastmasas verķi, kurš atkarīgs no bateriju uzlādes pakāpes, turklāt sāk gļukot. Īsti nesalīdzināmas lietas, tamdēļ digitālā pasaule sāka noslīkt fonā.
Jā, jāpiemin obligāti ir tas, ka FED-2 nebija iebūvēts eksponometrs. Līdz ar to arī gaismas mērīšanu mācījos no tabulām un sunny 16 likuma. Un pēc likuma, ka telpās slēdža ātrumu nevajag laist zemāku par lēcas fokusa attālumu. Šādi izšāvu kādas 2 filmiņas, mēģinot apgūt krutāko eksponometru, kāds pastāv – cilvēka acis un smadzenes, liekot tām pastrādāt mazliet matemātiski. Lai gan „mazliet” būtu mazliet par vāju teikts. Beigu galā manuāla filmas kamera bez eksponometra ir matemātikai ļoti tuvu stāvoša pasaule. Taču neba visu rēķināju un iztēlojos galvā – digiziepi dažreiz izmantoju par eksponometru, uzstādot tajā filmiņas ISO vērtību un fragmas atvērumu, tādi uzzinot slēdža ātruma vērtību. Šādi dzīvojos vēl kādu laiku un jā – ļoti iepatikās šis gandrīz alķīmiskais process, kad viss notiek it kā nezināmi, attālināti un ar cerību. Kad pa priekšu ir jāveido ekspozīcija un jāmēra gaisma, nevis jāfočē un kaut kas pēc tam jāpiekoriģē un jāšauj atkal, kamēr panākts vēlamais.
Pēc kāda laika gan es izdomāju nopirkt attiecīgās ēras un ražojuma eksponometru, radot pilnu komplektu. T.i., nopirku Leningrad 8. Un tad vēl kādu laiciņu dzīvojos ar šādu ekipējumu, izšaujot kādas 10 filmas.
Tad pēc kāda laika manā īpašumā nonāca likvidējama UE objekta diapozitīvi. Te nu uzreiz ideja kā māja – vajag diaprojektoru!!! Pēc kādiem dažiem mēnešiem (?) nopirku no viena caur ss.lv it kā ne visai labā kārtībā esošu HI-FI PSRS diaprojektoru. Savedu to kārtībā un tas darbojas labi.
Tad pēc laika manā rīcībā nonāca diafilmas ar stāstiem par PSRS CA mantojumu, kā arī multenītes. Značit – vajag diafilmu projektoru. Atkal vecais, labais ss.lv un nopirku pilnīgi „svaigu” jeb ūber mazlietotu profesionālo (mācībspēku) diafilmu projektoru. Nu varēju pilnībā baudīt lielā ekrāna nekustīgo attēlu priekus. Taču kaut kā pietrūka. Pietrūka tas, ka šīs fotogrāfijas nav manas. Tad nu atkal devos pie Googles tantes un vaicāju, vai šī man nevar iedot diafilmas. Un, jā, no savas bezgaldziļās azotes šī man iedeva „BFS”. Devos turp, iegādājos mistisko diafilmu, pieFEDerastoju to un nesu attīstīt. Un uhh, kas par priekiem bija pēc tam uz lielā ekrāna skatīties SAVU mantu un izvērtēt rezultātus – atsijāt lietderīgos no pelavām un sajusties mazliet kā kino. Tā nu vēl kādu laiciņu novandījos ar FED-2 un Leningrad eksponometru ķepās. Pēc kāda laika iekš eBay iegādājos arī FED-5s aparātu. Ērtāks lietošanā: dzidrāks tālmēra skatu meklētājs, taimeris, iebūvēts eksponometrs, filmiņas uzvelkamais kā Zenit un ārvalstu kamerām, objektīvs skaistāks un diafragmas vērtības ar klikšķiem maināmas – nenobīdīsies kā Industar-26M objektīva brīvi kustināmā fragma. Tad nu sāku vandīties ar FED-5s un trīskāji jeb statīvu.
Ziepis jau bija nomiris pavisam, - sanāca mazliet apstākļu mudināta pāreja uz analogo, kuru motivēja analogās pasaules nenoteiktība, kam it kā vajadzētu būt šķērslim, taču nē – tieši otrādi.
Pēc kāda laika man iedeva paspēlēties ar spoguļkameru. Olympus OM-1, par kuras kvalitāti un performanci biju un esmu sajūsmā. Abi FEDi tagad skaisti dekoratīvi stāv plauktā, atspoguļot manu nelielo senlietu fetišu un gaidot, - varbūt iekš FED-5s varbūt kādreiz tomēr iemājosies kāda filmiņa. Un jā, pirms kādas nedēļas ieliku filmiņu gan iekš OM-1, gan iekš FED-5s – tāpat vien, velna dzīšanas pēc. Lai atcerētos kā tad bija ar tālmēri strādāt.

Tā nu tas viss sākās. Priekšrocības pār digitālo pasauli? Pašam svarīgas būtu apmēram šādas:
- zemas starta izmaksas;
- funkcionāla senlieta;
- kvalitāte, kura salīdzināma vien ar full frame DSLR aparātiem vai ar ļoti labiem crop modeļiem;
- neierobežots ilgās ekspozīcijas laiks bez jebkādas attēla degradēšanās;
- diapozitīvi uz lielā ekrāna;
- pilnīga manuālā kontrole pār attēlu;
- foto pamatu apgūšana un gandarījums par apgūtā iemiesošanos tehniski labās bildēs;
- sevis pilnveidošana, reducējot kļūdas – jo kļūdas maksā: ~20 santīmus par vienu kadru;
- dzīves stils? Vecā fotografēšana ar vecu tehniku? Jaunā fotografēšana ar vecu tehniku, piešķirot šim jaunajam vecā auru?
- korektāka krāsu reprodukcija – nekādu tur white balance un korektu krāsu temperatūru vājprātu;
- pedantisms, kurš nepieciešams, lai diafilmas liktu rāmīšos, veidotu leibļus (ar iepriekš, fotografēšanas laikā blociņā fiksētiem datiem: nosaukumu, ekspozīcijas datiem, datumu) un lipinātu tos uz katra rāmīša.

Analogā pasaula rada man iespaidu, ka daru to ne tāpat vien. Jo katra bilde jūtami uzreiz maksā, katra bilde prasa zināšanas, katrs diapozitīvs prasa pedantisku sistematizēšanu, bet katrs rezultāts – sniedz labu baudu.

Ja jau laboratorijās attīstīta filma sniedz man baudu, tad kādu prieku man sniegtu attīstīšanas procesa apgūšana? Ui, pat bail iedomāties. Tad varētu arī taisīt melnbaltos „diapozitīvus” – melnbaltu-negatīvu filmiņu pēc tam kopējot uz vēlvienu melnbalto-negatīvu, iegūstot pozitīvu jebšu melnbalto diapozitīvu ^^. Jā, protams, attīstīšanas procesu apgūšana ir ne tik tāls nākamais pilnveidojamais sapnis manā analogās fotogrāfijas amatiera pasaulītē.

Un prieks ir arī, protams, atrādīt draugiem un citiem interesentiem savu veikumu, noturot diapozitīvu skatīšanās vakarus, kuri jau ir bijuši vairāki. Kas zina, varbūt kādreiz uztaisīšu arī pavisam publisku skatīšanās pasākumu, kad piefočētas būs kādas, hmm, 50 diafilmas?! Tagad man iet 16. un 17. diafilma. Kāds gadiņš, divi gan jau paies, pilnveidosies prasmes, uzlabosies redzējums un tehnika... :)

Tagad digitālā fotopasaule mani vienkārši īpaši nevilina. Nebūtu jau slikti, ja man piederētu full-frame DSLR ar pilnu objektīvu klāstu. Taču man kaut kā šķiet, ka es daudz, daudz vairāk priecātos par to pašu OM-1 vai OM-3 ar pilnu objektīvu klāstu + savu fotolaboratoriju. Tas, lūk, būtu baudījums!

Izņēmums: fotodarba instruments mūsdienās reti, kurā nišā var būt analogs.