Kurvjzieža kontemplācijas

Šodiena dažos punktos:
1. Jau iepriekš atvainojos visiem, kurus varētu aizvainot mana sajūsma par laikapstākļiem. Esmu gandrīz laimīga.
2. Apskatīju dabā zibens sasperto māju - gandrīz blakus jau šī ir. Sāku saprast, kāpēc tos sauc par spērieniem - māja tiešām izskatās dabūjusi pendeli pa pēcpusi. Iedomājos, ka līdzīgu efektu varētu būt radījusi no pagalma puses izšauta lielgabala lode (vismaz man tāds priekšstats, nebalstīts nekādās ballistiskas zināšanās). Fasādes siena stāv braši kā Potjomkina sādžai. Policija gādīgi nolikusi sētiņu, lai bērneļi nelien kariņu spēlēt un nesakrīt ķekaru ķekariem cits citam uz galvas.
3. Darbistabā ieviesies ļoti baisu zirnekļu pāris. Tik ļoti lieli un baisi, kādus reti gadās redzēt, tikai melnu spalvu uz kājām pietrūkst. Sākumā mierināju sevi ar domu, ka tie noteikti ir Viņš un Viņa, un tad ir cerība, ka Viņa Viņu aprīs un atrisinās pusi problēmas. Bet tad padomāju vēl un sapratu, ka pēc aprīšanas Viņa noteikti varētu sadēt un izperēt veselu čupu olu, un tad milzīgi zirnekļi - tādi kā Harija Potera otrajā daļā - kādā ļauniem murgiem pilnā naktī sastāsies aplī un iznesīs mani ar visu gultu iekšpagalmā, nobeigs un, dungodami Nika Keiva balsī, iekašņās zem mežrozītēm.
Ko ar viņiem darīt, nezinu. Viens tup pie griestiem, otrs dracēnas galotnē. Jāsagaida kāds drosmīgs viesis, jāapbruņo ar burciņu un jālūdz šos izmest laikam. Ja līdz tam viņi nebūs jau savairojušies un pārņēmuši dzīvokli.
4. Esmu kļuvusi ļoti sentimentāla un raudulīga. Pirms pusstundas gandrīz adoptēju vēl vienu kaķīti. Tas nav galvā, tas ir hormonos, tikai piķis viņu zina, kādos.