Bļannas Baklažannas gaišo atmiņu mūžīgais starojums - jedritvai!

IBIO! Mana ģimene izpaužas tās vislabākajās tradīcijās. Māte zvana trīs dienas pēc kārtas. Ja jūs domājat, ka viņai kas svarīgs sakāms vai vajadzīgs, tad jūs maldāties. Parunāties grib (iemācīsies, kas ir skype, tad arī runāsimies, līdz riebumam runāsimies). Tā nu sagadījies, ka neesmu varējusi pacelt klausuli - vai nu kāda tikšanās, vai darbi, vai vēl kaut kas. Un, viņasprāt, ja cilvēkam svētdienā ir izslēgts telefons, tad viņš vai nu guļ kādā grāvī ar pāršķeltu galvu vai norautu roku. Un tad, protams, tiek sūtīta īsziņa, citēju:" Vai kaut kas noticis? Dod ziņu." Pēc tam seko vēl trīs zvani (kuri netiek no manis puses ignorēti tīši, tā vnk sagadās, ka tiek palaisti garām). Bet, nu, pēc šādas SMS varētu arī speciāli ignorēt. Domājat ka man radu maz? Kārta vecmammai. Sen neesam redzējušās, noilgojušies, pilnīgi saprotu. Bet, jautājums jums, dārgie cibiņi, vai jūs, zvanot mīļam cilvēkam, ko pāris nedēļas neesat skatījuši vaigā, zinot, ka šamējais gana aizņemts, sākat sarunu ar tekstu: "Ak, tu lepnā, par mums jau galīgi aizmirsusi, nu jā - kas gan mēs tev vairs esam, gan jau nekas īpašs..." Sakiet humors? Jā, jā, protams. Nu, vai ziniet! A man ta' tas viss krājas jau dienas trīs. Es по человеческому saku: "Eu, nu beidz, esmu apslimusi, mazliet kašķīga, aizņemta, telefona rēķins liels, takš nevajag te spiest uz jūtām..." Un ko šī??? Paņem un NOMET KLAUSULI, ibio! Un tas tā tipiski, es jums teikšu, galīgi tipiski i manai māmulītei, i vecmāmulītei - uz jūtām mazliet paspiest, lai tāds vainīgs un nelaimīgs sajūties. Tādas ir tās aizvainotās latvju muguras - pašas nemitīgi aizvainojas, bet realitātē uz jūtām spiež. Lūk, par spīti tagad nezvanīšu. Vēl trīs nedēļas, bļin.