man bērnībā bija mīksts lācis varavīksnes krekliņā, viņš bija mans mantiņu favorīts. es bieži izlikos, ka esmu dakteris. man bija koferītis ar sarkanu + uz tā, iekšā tualetes papīrs, saldējuma kociņi un šļirce. šļircēju viņā ūdens anestēziju un tinu tualetes papīra ģipsi ap viņa bezkaulu roku un saldējuma kociņu. vienreiz es viņu iznesu pagalmā, kur bijām uzcēluši telti netālu no paklāju tīrāmajiem/sitamajiem stieņiem, uz kuriem spēlējām aklās vistiņas, un atstāju to tur. tad kaut kur nozudu. varbūt es plēsu kļavām lapas, kurās tīt smiltis, lai sandija tīteni pārlietu ar mitru melnzemi, kas bija šokolāde, un tad es to nopirktu par vienu zīli vai akmeni un izliktos, ka to ēdu, klāt piedzerot plastmasas tasītē ielieto peļķes ūdeni. kad atnācu atpakaļ, mans lācis smirdēja pēc čurām, jo kāds no sētas zēniem bija to ielicis savās apenēs. veļasmašīnā tam noplīsa roka un savēlās pildījums. :
kādu laiku man bija bail no ceļa gabala starp smilškasti un kāpņutelpas durvīm. es tur vienmēr nokritu, tieši uz asfalta. man bija tik ļoti bail vēlreiz nokrist un nobrāzt ceļgalus, ka manas kājas sāka ļodzīties asfalta tuvumā un es kritu atkal un atkal, vairākas dienas pēc kārtas, un tad es dzīvoklī slīdēju gar sienu uz vannas istabu, kur mamma mazgāja drēbes, un viņa uzreiz ieraudzīja ceļgalus un mēs gājām uz virtuvi, kur viņa no ledusskapja augšas alvejai noplēsa lapu un zieķēja tās pildījumu man uz kājas.
tagad man tikpat bail ir skrienot pa kāpnēm, ja nu es aizķeros un krītot izdauzu priekšzobus. un vēl tie neeksistējošie pakāpieni tumsā.
bailīgi!!!
kādu laiku man bija bail no ceļa gabala starp smilškasti un kāpņutelpas durvīm. es tur vienmēr nokritu, tieši uz asfalta. man bija tik ļoti bail vēlreiz nokrist un nobrāzt ceļgalus, ka manas kājas sāka ļodzīties asfalta tuvumā un es kritu atkal un atkal, vairākas dienas pēc kārtas, un tad es dzīvoklī slīdēju gar sienu uz vannas istabu, kur mamma mazgāja drēbes, un viņa uzreiz ieraudzīja ceļgalus un mēs gājām uz virtuvi, kur viņa no ledusskapja augšas alvejai noplēsa lapu un zieķēja tās pildījumu man uz kājas.
tagad man tikpat bail ir skrienot pa kāpnēm, ja nu es aizķeros un krītot izdauzu priekšzobus. un vēl tie neeksistējošie pakāpieni tumsā.
bailīgi!!!
Mūzika: colin stetson - red horse
Comments
tas bija foršs laiks. man mamma no darba sanesa tukšas zāļu paciņas, un tad man bija vesela aptieka
tavai šļircei arī bija adata?
es tagad domāju - vai mūsdienās kāds kaut ko tādu pieļautu?
tavai šļircei arī bija adata?
es tagad domāju - vai mūsdienās kāds kaut ko tādu pieļautu?
(Reply to this) (Thread)
nu okei, es īsti nezinu bērnus šodien. kā tikai to, ka tie ātrāk ir lieli. agrāk vienkārši bija mazāk informācijas par visa nedrošumu.
laikam tāpēc visi kļūst arvien nomāktāki. visiem māca sekas, stāsta, cik viss nedrošs, un tad jau paliek tikai bailes kaut ko mēģināt, un tā visi nonāk būrīšos. vai kaut kā tā, nezinu.
no radu bērniem noprotu to, ka ārpasaule reti kuru vairs interesē. bet tur jau atkal cita veida bīstamība tajā visā.
no radu bērniem noprotu to, ka ārpasaule reti kuru vairs interesē. bet tur jau atkal cita veida bīstamība tajā visā.
laikam šeit palīdz tas, ka ķermenis un dvēsele agrāk vai vēlāk pēc tā sāk alkt, un tad jau kaut kā automātiski tā saiknīte atjaunojas