lmr

lmr @ 22:25: man bērnībā bija mīksts lācis varavīksnes krekliņā, viņš bija mans mantiņu favorīts. es bieži izlikos, ka esmu dakteris. man bija koferītis ar sarkanu + uz tā, iekšā tualetes papīrs, saldējuma kociņi un šļirce. šļircēju viņā ūdens anestēziju un tinu tualetes papīra ģipsi ap viņa bezkaulu roku un saldējuma kociņu. vienreiz es viņu iznesu pagalmā, kur bijām uzcēluši telti netālu no paklāju tīrāmajiem/sitamajiem stieņiem, uz kuriem spēlējām aklās vistiņas, un atstāju to tur. tad kaut kur nozudu. varbūt es plēsu kļavām lapas, kurās tīt smiltis, lai sandija tīteni pārlietu ar mitru melnzemi, kas bija šokolāde, un tad es to nopirktu par vienu zīli vai akmeni un izliktos, ka to ēdu, klāt piedzerot plastmasas tasītē ielieto peļķes ūdeni. kad atnācu atpakaļ, mans lācis smirdēja pēc čurām, jo kāds no sētas zēniem bija to ielicis savās apenēs. veļasmašīnā tam noplīsa roka un savēlās pildījums.

kādu laiku man bija bail no ceļa gabala starp smilškasti un kāpņutelpas durvīm. es tur vienmēr nokritu, tieši uz asfalta. man bija tik ļoti bail vēlreiz nokrist un nobrāzt ceļgalus, ka manas kājas sāka ļodzīties asfalta tuvumā un es kritu atkal un atkal, vairākas dienas pēc kārtas, un tad es dzīvoklī slīdēju gar sienu uz vannas istabu, kur mamma mazgāja drēbes, un viņa uzreiz ieraudzīja ceļgalus un mēs gājām uz virtuvi, kur viņa no ledusskapja augšas alvejai noplēsa lapu un zieķēja tās pildījumu man uz kājas.

tagad man tikpat bail ir skrienot pa kāpnēm, ja nu es aizķeros un krītot izdauzu priekšzobus. un vēl tie neeksistējošie pakāpieni tumsā.

bailīgi!!!