Vēsture
Marks Tvens. Slaktiņš kalnu pļavā. 
7.-Apr-2010 04:50 pm
Mormoņi ir atriebušies un joprojām atriebjas par vajāšanām, ko piedzīvojuši un – pēc viņu domām – piedzīvo vēl šobaltdien, jo pašpārvaldi viņiem tā arī nepiešķīra. „Slaktiņš Kalnu Pļavā“, kas tagad jau gandrīz aizmirsts, bija viņu roku darbs. Savā laikā šis notikums sacēla lielu troksni – visā zemē par to vien runāja kā par pastrādātajām zvērībām. Atsauksim to vispārējos vilcienos lasītāju atmiņā.
Reiz cauri Soltleiksitijai devās gara pajūgu rinda, kur brauca pārceļotāji no Misuri un Arkanzasas; cerēdami, ka tās aizsegā izdosies aizbēgt, tai pievienojās vairāki neapmierināti mormoņi. Ar to pietika, lai mormoņu barveži aizsviltos dusmās. Bez tam nāca klāt arī apstāklis, ka pārceļotāji – simt četrdesmit pieci vai simt piecdesmit cilvēku, kas nemaz nenojauta tuvās briesmas, - bija atbraukuši no Arkanzasas, kur neilgi pirms aprakstītajiem notikumiem tika nogalināts kāds ievērojams mormoņu misionārs, kā arī no Misuri – štata, ko mormoņi labi atminējās kopš tā laika, kad viņu draudze vēl bija maza, nabaga un vientuļa un pirmie „svētie“ te piedzīvoja visniknākās vajāšanas. Šādā sakarā ceļinieki neviesa pret sevi simpātijas. Turklāt tie veda līdzi bagātības – govis, zirgus, mūļus un visādu citu mantu, - kā gan mormoņi, kas visos sīkumos centās atdarināt seno Izraēļa cilti, lai nebūtu jutuši aicinājumu pievākt no ienaidnieka „laupījumu“, ja „to viņu rokās nodeva“ pats visžēlīgais debesu valdnieks?
Tā nu, runājot misis S.V.Veitas vārdiem, kas lasāmi viņas interesantajā grāmatā „Mormoņu pravietis“, notikās, ka „pār Brigemu Jungu, Lielo un Augstāko Valdnieku jeb, citādi izsakoties, Dievu, nāca atklāsme, uz kuras pamata viņš pavēlēja prezidentam Dž.S.Heitam, biskapam Higbijam un Džonam D. Lī (Brigema audžudēlam) sapulcēt palielāku baru pašu uzticamāko ļaužu, pārģērbt viņus par indiāņiem, uzbrukt nolādētajiem pagāniem (tā bija teikts atklāsmē) un apkaut visus līdz pēdējam ar Visaugstākā bultām, lai neviens nevarētu pavēstīt pasaulei notikumu patieso gaitu; vajadzības gadījumā viņiem tapa atļauts iesaistīt par sabiedrotajiem īstus indiāņus, apsolot tiem daļu laupījuma. Uzdotais pienākums bija jāizpilda precīzi un nekavējoties, lopi jāatdzen līdz ziemas pienākšanai, jebšu tāda esot Visspēcīgā Dieva tā Kunga Griba.“
„Atklāsmē“ ietvertais uzdevums tika apzinīgi veikts. Liela mormoņu vienība, pārģērbusies par indiāņiem un izkrāsojusi ģīmjus, panāca pajūgu indu apmēram trīssimt jūdžu uz dienvidiem no Soltleiksitijas un tur metās tai virsū. Pārceļotāji tūlīt ierakās, pārvērta savas kulbas par redutēm un vīrišķīgi un sekmīgi aizsargājās veselas piecas dienas. Misuriešus un arkanzasiešus vis pārāk neiebiedēsi ar nožēlojamām „nešpetno indiāņu“ parodijām, kas Jutā tik tikko velk dzīvību! Katrs pārceļotājs gatavs kauties ar piecsimt tādiem nīkuļiem.
Sestajā dienā mormoņi nolēma ķerties pie kara viltības. Atkāpušies uz „Pļavas“ augšgalu, pārģērbušies, nomazgājuši krāsu, apbruņojušies līdz zobiem un pacēlši baltu karogu par zīmi, ka nāk vest sarunas, viņi kravas ratos piebrauca pie ielenktajiem pārceļotājiem. Ieraudzījuši baltos cilvēkus, tie nometa ieročus un apsveica atnācējus ar priecīgām klaigām. Par atbildi uz parlamentāriešu karogu, viņi, droši vien pat neapjauzdami sava žesta traģismu, pacēla gaisā baltās drāniņās ģērbtu zīdaini.
Negaidīto baltu „atbrīvotāju“ priekšgalā atradās prezidents Heits un mormoņu baznīcas bīskaps Džons D. Lī. Par šo barvežu turpmāko rīcību misters Kredlbo (kas toreiz Jutā pildīja federālā tiesneša pienākumus, bet vēlāk bija Nevadas štata senators) pastāstīja savā kongresā teiktajā runā: „Paziņojuši, ka atrodas miermīlīgās attiecībās ar indiāņiem un ka tie noskaņoti visai neganti, viņi piedāvāja būt par starpniekiem un apsolīja aizbilst uzbrucējiem kādu vārdu pārceļotāju labā. Pārrunas ilga vairākas stundas, un pēc (šķietamās) apspriedes ar indiāņiem parlamentārieši pavēstīja, ka mežoņi nodiktējuši ultimātu un prasot, lai pārceļotāji visi kā viens atstātu nometni, neņemot līdzi ne ieročus, nedz arī ko citu. Mormoņu barveži savukārt apsolīja atvest bruņotas vienības un pavadīt pārceļotājus līdz tuvākajām apdzīvotajām vietām. Lai glābtu savas ģimenes, pārceļotāji noteikumus pieņēma. Mormoņi aizgāja, vēlāk atgriezdamies kopā ar trīsdesmit vai četrdesmit cilvēku lielu bruņotu vienību. Pārceļotāji sastājās kolonnā; pirmās devās sievietes ar bērniem, aiz viņām vīrieši, un gājienu noslēdza mormoņu apsardze. Kad viņi tādā kārtībā bija nosoļojuši apmēram jūdzi, atskanēja signāls – un sākās slepkavošana. Vīriešus gandrīz visus nogalināja uz vietas ar šāvienu pakausī. Tikai diviem izdevās iebēgt simt piecdesmit jūdzes tālāk tuksnesī, taču tad viņus panāca un nogalināja. Sievietes un bērni vēl kādus divsimt jardus paskrēja, bet tad krita no „apsardzes“ un indiāņu rokas. No visa pārceļotāju pulka dzīvi palika septiņpadsmit bērni; vecākajam no tiem nebija pat astoņu gadu. Tā 1857. gada 10. septembrī tika izdarīta viena no visnežēlīgākajām, zemiskākajām un asinskārākajām slepkavībām visā mūsu dzimtenes vēsturē.“
Šajā slaktiņā mormoņi iznīcināja simt divdesmit iedzīvotāju.
Ar nedzirdētu drosmi tiesnesis Kredlbo atklāja tiesas sēdi, uzaicinādams Mormoniju atbildēt par masu slepkavību. Kas tā bija par ainu! Bargais veterāns, vientuļš, lepns un vīrišķīgs, spīviem skatieniem urbās mormoņu zvērinātos un publikā, kas arī satsāvēja tikai no mormoņiem, un apbēra tos gan ar asām zobgalībām, gan savu dusmu pērkoniem!
Palasiet, ko rakstīja „Territorial Enterprise“ šim notikumam veltītajā ievadā: „Viņš runāja un rīkojās tik bezbaiīgi un apņēmīgi kā pats Džeksons; taču zvērinātie atsacījās atzīt notikušo par noziegumu un negribēja pat izteikties par atsevišķiem apsūdzības akta punktiem; pār tiesnesi un valdības karaspēku no visām pusēm bira draudi: tā mormoņi gribēja piespiest Kredlbo atsacīties no uzsāktā rīcības veida. Pārliecinājies, ka zvērinātie viņu nemaz neatbasta, tiesnesis tos atlaida, iepriekš apveltīdams ar indīgiem sarkasmiem. Pēc tam, būdams izpildvaras pārstāvis, viņš ķērās pie lietas viens pats, bez citu palīdzības. Viņš nopratināja lieciniekus un izdarīja plašus arestus, līdz ar to sēdams „svēto“ rindās tādu apjukumu, kādu viņi nebija piedzīvojuši kopš pašas mormoņu draudzes dibināšanas dienas. Pārbiedētie draudzes vecākie un bīskapi, kā ziņo, bēga, glābdami savu ādu; sekoja pilnīgi negaidīti atklājumi; noskaidrojās, ka pat visaugstākie baznīcas kalpi iejaukti neskaitāmās „pagānu“ slepkavībās un aplaupīšanās, kas notikušas pēdējo astoņu gadu laikā.“
Ja toreiz par Jutas gubernatoru būtu bijis Harnijs, viņš Kredlbo atbalstītu, un tad tiesneša pierādījumi, ka mormoņi vainīgi ne vien pēdējā slaktiņā, bet arī daudzās agrāk pastrādātās slepkavībās, būtu dažam labam pilsonim nodrošinājuši bezmaksas zārku un piedevām – iespēju to izmantot. Taču tanīs dienās federālā gubernatora krēslā sēdēja kāds Kamings, kurš aiz dīvainas vēlēšanās paspīdēt ar savu objektivitāti visādi aizstāvēja mormoņus pret taisnās tiesas prasībām. Reiz viņš pat publicēja presē protestu pret to, ka tiesnesis Kredlbo iesaistījis valdības karaspēku savu uzdevumu izpildē.
Ārkārtīgi interesanto pārskatu par zvērīgo slaktiņu misis Veita noslēdz ar šādu piezīmi, īsi uzskaitīdama arī visai precīzus, ticamus un skaidri formulētus pierādījumus: „Tie, kas vēl šaubās par Junga un viņa mormoņu līdzdalību šai notikumā, lai iepazīstas ar zemāk minēto liecību un pierādījumu sarakstu; tas ne tikai izraisa aizdomas, ka viņi varētu būt nevainīgi, bet pilnīgi droši šo vainu pierāda:
1. Pašu mormoņu liecības, ko nozieguma dalībnieki snieguši tiesnesim Kredlbo Savienoto Valstu šerifa palīga Rodžersa klātbūtnē.
2. Fakts, ka Brigema Junga – toreizējā indiāņu lietu inspektora iesniegtajā pārskatā notikums nemaz nav minēts. To pilnīgi noklusēja arī baznīca, kas par slepkavību sāka runāt tikai pēc vairākiem gadiem.
3. Fakts, ka augsti stāvoši mormoņu garīgās un laicīgās varas pārstāvji jau pašā izmeklēšanas sākumā aizbēga kalnos.
4. Fakts, ka baznīcas preses orgāns „Dezeretas Ziņas“, vienīgais laikraksts, kas toreiz iznāca Jutā, visu šo notikumu noklusēja; pēc pāris mēnešiem tas sāka izteikties tikai tādēļ, lai noliegtu mormoņu līdzdalību izdarītajos noziegumos.
5. Liecības, ko snieguši bērni, kas paglābušies no slaktiņa.
6. Fakts, ka nākamajā dienā pēc slaktiņa daudzās mormoņu ģimenēs parādījās kā bērni, tā mantas, kas bija piederējušas nogalinātajiem.
7. Liecības, ko snieguši indiāņi, kas atradušies netālu no slaktiņa vietas; šīs liecības min ne vien Kredlbo un Rodžerss, tās apstiprina arī vairāki virsnieki un Dž. Fornejs, kas 1859. gadā bija indiāņu lietu inspektors Jutas teritorijā. Indiāņi nodevuši savas liecības brīvprātīgi un ne vienreiz vien.
8. Liecības, ko sniedzis otrā dragūnu pulka kapteinis R.P.Kembels, kas 1859. gada pavasarī komandēts uz Santaklāru apsargāt ceļiniekus, kuri dodas uz Kaliforniju, kā arī izmeklēt indiāņu uzbrukumu gadījumus.“
"

Marks Tvens. Vēstules no Zemes. - Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964. - 236.-239. lpp.

Par tēmu: http://en.wikipedia.org/wiki/Mountain_Meadows_massacre
This page was loaded Dec 10. 2018, 3:43 pm GMT.