Krēsliņš Uldis

XX gadsimta sākums. Latviešu tautas “juku laiki”. Ne tikai revolucionāru cīņu un soda ekspedīciju, bet arī morāles laikmets. Un barikāžu abās pusēs – latvieši. Gods un nelokāmība. Aprēķins un nodevība. Kurā barikāžu pusē stāvēja nodevēji?
Sensenais princips: “uzvarētājus netiesā!” – nav pareizs tikai no viena, no morāles aspekta.

“...arī ikvienam cilvēkam viņa liktenis un dzīves uzdevums tāpat noteikts, kā kokam un putniņam; esmu pārliecināts, ka arī mūsu uzdevums ierakstīts gan ne tur augšā mūžīgās zvaigznēs, kur to mēģināja izlasīt vecu tautu gudri vīri, bet tepat mūsu krūtīs, mūsu dvēselē, mūsu miesā, es nezinu – kur, bet katrā ziņā tur un tā, ka tas mūs spiež un dzen darīt to, uz ko mums dotas spējas un patika” .
Šos vārdus savā 1899. gadā publicētā literārā sacerējumā raksta A.Niedra. Tikko beidzis teoloģijas studijas Tērbatas universitātē, jauns, bet tautā jau populārs literāts. Vai viņš varēja paredzēt, ka pēc gadsimta ceturkšņa viņu tiesās kā savas tautas nodevēju? Protams, nē... Likteni nevarēja paredzēt, bet savam dzīves uzdevumam ticība saglabājās. “Niedra ir vēl gluži tas pats, kas viņš bij priekš trīsdesmit gadiem: gan bagātāks vecuma piedzīvojumos, un nabadzīgāks jaunības spēkā, bet savā ticībā un cerībā, savos ideālos un dzīves mērķos, savā pārliecībā un mūža darbā viņš ir palicis nepārvērties par visu šo laiku. Bet viņa laikmets ir pārvērties! Ir atnākuši jauni laiki un tiem līdzi arī jauna taisnība. Šī jaunā taisnība nu ceļ pate sev jaunu sadzīves ēku, un viņai rokā ir jauna mēraukla priekš tā, kas ir labs un kas ir ļauns. Niedra ir palicies pie vecās taisnības; viņš ir saaudzis ar to, viņš nevar to novilkt, kā nonēsātus svārkus, - un tur tad nu izrādās, ka jaunās taisnības ēkā viņam vairs nav vietas ...”
Tā A.Niedra sāka noslēguma runu tiesas procesā par valsts nodevību . Saskaņā ar 1924. gada 7. oktobrī publiski pasludināto tiesas spriedumu tā galīgā veidā bijušais Latvijas Ministru prezidents Andrievs Niedra, piemērojot Satversmes sapulces amnestijas aktu, tika notiesāts ar trim gadiem cietoksnī.
Šis tiesas spriedums faktiski pielika punktu jautājumam par 1919. gada A.Niedras valdības darbības vērtējumu. Un latviešu vēsturei Niedra vēl arvien ir un paliek valsts nodevējs.
Ja vēsturi skata kā objektīvu un nenovēršamu likumsakarību virkni, tad vienīgais cilvēka vērtējuma kritērijs ir viņa darbības rezultāti. Taču cilvēkam ir viņa brīvā griba un katras viņa darbības pamatā ir savi, bieži vien tikai viņam vienam zināmi motīvi: tāpēc cilvēka rīcības patieso vērtību nevar izprast no tās empīriskajām izpausmēm. Īpaši tad, ja dažādu apstākļu dēļ (cik tādu nav politikā!) darbības rezultāts krasi atšķiras vai pat izrādās pretējs tiem motīviem, kas bija vadījuši viņu. Mums nav jānodarbojas ar A.Niedras politisko reabilitāciju: visu var saprast, bet ne visu var attaisnot –, taču ir jāmēģina vismaz saprast. Saprast Niedru un arī mūsu vēsturi.

...visu rakstu, ceru, tuvākajās dienās mako ieliks iekš http://vesture.sauc.lv/