Mormoņi ir atriebušies un joprojām atriebjas par vajāšanām, ko piedzīvojuši un – pēc viņu domām – piedzīvo vēl šobaltdien, jo pašpārvaldi viņiem tā arī nepiešķīra. „Slaktiņš Kalnu Pļavā“, kas tagad jau gandrīz aizmirsts, bija viņu roku darbs. Savā laikā šis notikums sacēla lielu troksni – visā zemē par to vien runāja kā par pastrādātajām zvērībām. Atsauksim to vispārējos vilcienos lasītāju atmiņā.
Reiz cauri Soltleiksitijai devās gara pajūgu rinda, kur brauca pārceļotāji no Misuri un Arkanzasas; cerēdami, ka tās aizsegā izdosies aizbēgt, tai pievienojās vairāki neapmierināti mormoņi. Ar to pietika, lai mormoņu barveži aizsviltos dusmās. Bez tam nāca klāt arī apstāklis, ka pārceļotāji – simt četrdesmit pieci vai simt piecdesmit cilvēku, kas nemaz nenojauta tuvās briesmas, - bija atbraukuši no Arkanzasas, kur neilgi pirms aprakstītajiem notikumiem tika nogalināts kāds ievērojams mormoņu misionārs, kā arī no Misuri – štata, ko mormoņi labi atminējās kopš tā laika, kad viņu draudze vēl bija maza, nabaga un vientuļa un pirmie „svētie“ te piedzīvoja visniknākās vajāšanas. Šādā sakarā ceļinieki neviesa pret sevi simpātijas. Turklāt tie veda līdzi bagātības – govis, zirgus, mūļus un visādu citu mantu, - kā gan mormoņi, kas visos sīkumos centās atdarināt seno Izraēļa cilti, lai nebūtu jutuši aicinājumu pievākt no ienaidnieka „laupījumu“, ja „to viņu rokās nodeva“ pats visžēlīgais debesu valdnieks?
( ... tālāk ... )