domāju, ir nenovērtēta sefarādu jeb ibērijas ebreju ietekme viduslaiku eiropas civilizācijas attīstībā. agresīva tumšu mežoņu ekspansija kultūru jaunajās zemēs nepaceļ, tie izšķīst līdzīgi kā ģermāņi Rietumromā. Savukārt, ja reliģiski agresīvo pēdās seko izglītotie liberāļi, tad jaunā vara ir uz palikšanu. Pavērsiena brīdis iestājās, kad Ferdinada un Izabellas īpašumus pieskatīt un attīstīt uzņēmās Andalūzijas sefarādi - tie bija apsviedīgi naudas un kapitāla lietās. Zem mauriem viņiem nebija iespējas īsti izpausties, tur nebija kāposta un militārā spēka. Tad nu bija dīls: spāņi ar zobenu un krustu, sefarādi ar izglītību, menedžmentu, tirdzniecību un attīstības stratēģiju. Bez sefarādiem spāņiem prātā neienāktu meklēt indiju rietumos. ne tikai sameklēt, bet organizēt kolonijās funkcionējošu pārvaldi. Sefarādi bija uz izķeršanu visos R-eiropas galmos. Gan kā militārās stratēģijas plānotāji, gan kā banķieri, gan kā top chief office executives. Līdz ar to izplatījās reliģiskā tolerance, eiropa kļuva gatava reformācijai. Un reformācija pirmām kārtām nozīmēja attieksmes maiņu pret naudu, kapitālu, to krāšanu un grozīšanu. Liberālisms = nauda.