Cibas Galaktiskais Retorikas Čempionāts' Journal

Krāsa, lietvārds
"Virs mazas pilsētiņas lec saule. Pilsētiņa izgaismojas rozā toņos, sāk skanēt priecīga mūzika. Veras durvis, no vienas no mājām dejodami parādās sivēntiņi. Daudz, daudz rozā sivēntiņu, kas iziet uz ielas. Gaisā sāk virpuļot rozā putni. Atveras citas mājas durvis, no kurienes, dejodami, parādās rozā drēbēs tērpti bērni, viņi pievienojas sivēntiņiem. Darbība pārceļas uz mežu, rozā zāle, rozā sūnas, rozā koki, kadrā parādās dejojoši kaķēni. Viņi visi dodas pa taku pretī saulei..." - jaunākā projektu vadītāja Dagmāra ievilka elpu - "...no meža dzīlēm viņiem pievienojas aizvien jauni un jauni tēli. Kadrā parādās rozā minikleitiņā tērpta meitene, kurai rokā Produkts rozā iesaiņojumā. Viņa nokož gabaliņu, labsajūtā piever acis..." - Dagmāra ieturēja nelielu pauzi - "...mūzikā kulminācija, tad tā apklust, atskan sauklis: "Rozā sapnis!""

Dagmāra, protams, negaidīja, ka viņas uzstāšanos papildinās aplausu vētra, taču bija pilnīgi pārliecināta, ka vārds "jaunākā" no vizītkartes pazudīs jau drīz. Mazliet nosvīdusi, viņa pārlaida acis sapulces dalībniekiem un apsēdās.

Valdīja klusums, ko pārtrauca klienta mazliet piesmakusī balss.

— Neder.

Dagmāra pat nezināja, ka spēj ieplest acis tik plati.

— Neder. Sauklis nekam neder. "Sapnis" neder, mēs gribam radīt iespaidu, ka Produkts ir pieejams katram un jebkurā mirklī. Un rozā arī neder. Produkts paredzēts plašam patērētāju lokam, bet rozā uzrunās šauru segmentu.

Dagmāra juta, ka grīda zem viņas sāk viļņoties. Kaut kur tālu, kā caur miglu viņa izdzirdēja sava šefa balsi.

— Nu, domājam, domājam, kādi varianti, ko mēs varam piedāvāt. Zaļš sapnis. Zaļš?
— Zaļš ir labi, bioloģiski, tas tagad modē. Bet man nepatīk tas sapnis.
— Zaļā bauda. Nē, neder. Zaļais garšas akcents, nē, klausieties, produkts man neasociējas ne ar ko zaļu, mēģinām savādāk.
— Indigo paaudzei!, — frāzes autors, kurš visu laiku nemanāmi bija sēdējis stūrī, pat neatrāva skatienu no sava telefona ekrāna.
— Jā, šitas labi, šitas labi. Attīstam tālāk, tā, meiteni neliekam...

"Zili brīnumi", nespēdama noticēt notiekošajam, Dagmāra pie sevis nočukstēja. Tā mīlēja teikt viņas vecmāmiņa.

— Tā, stop!, kā tu teici?
— Zili brīnumi, — viņa klusi atkārtoja.
— Zili. Nav slikti. Kāpēc zili? Ko tu ar to domāji? Kāpēc tieši zili?
— Es nezinu, nu... Nu tā saka.
— Brīnumi, tas ir ļoti labi, ļoti labi. Man vajag pamatojumu, kāpēc zili.
— Nu, varbūt... — Dagmāra aizdomājās — Varbūt...
— Skaidrs, sapratām, vienkārši kaut ko pateici pateikšanas pēc. Kāds var pamatot, kāpēc brīnumi ir zili?

Apspriežu telpā iestājās klusums.

— Labi, tā, domājam tālāk. Balta skaudība?
— Neder. Negatīvi.
— Oranžais laimes mirklis?
— Ļoti labi. Ļoti loģiski. Laimes mirklis ir oranžs. Attīstam tālāk!